Nebanku izsniegto jeb ātro kredītu nozare aug līdz ar pieprasījumu, arī tās tiesiskais regulējums mainās. Pagaidām gan ātro kredītu uzņēmumi ir palikuši ārpus finanšu tirgu (bankas u. c.) stingri uzraugošo iestāžu redzesloka.
Problemātiski tikai 10%
Latvijas Ātro kredītu devēju asociācijas (LĀKDA) valdes priekšsēdētājs Dāvis Barons komentē, ka Latvijā sākt šo biznesu ir dārgi, jo jānodrošina licences prasības - jāapmaksā pamatkapitāls 300 000 latu apmērā, licence maksā 50 000 latu, ikgadējā licences atjaunošanas maksa ir 10 000 latu. Citās valstīs licence maksā 1000 eiro vai maksas nav vispār.
LĀKDA apkopotā informācija par 17 uzņēmumiem, kas izsniedz ātros kredītus, liecina, ka tirgus apgrozījums 2011. gadā, neskaitot kredītu pamatsummas, ir aptuveni 20 miljonu latu. Tā kā LĀKDA neapvieno visus nozares uzņēmumus, kopējais tirgus apjoms ir lielāks. Piemēram, a/s 4finance grupas uzņēmumu peļņa pērn bija 8,9 miljoni latu, 2010. gadā - 3,03 miljoni latu. Pašlaik 4finance nodrošina attālināto aizņēmumu pakalpojumu Latvijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Lietuvā, Polijā - informē uzņēmuma izpilddirektors Toms Jurjevs. Viņš uzskata, ka Skandināvija ir perspektīvs tirgus, jo ātrie jeb algas dienas kredīti ir pieprasīti arī ekonomiski attīstītās valstīs - ne tikai krīzes un bezdarba šokētajos tirgos.
LĀKDA pārstāvis min, ka problemātiskie klienti ir tikai 8-15%, 4finance lēš, ka nemaksātāju ir aptuveni 10%. T. Jurjevs neprecizēja, kā uzņēmums finansē savu attīstību, savukārt D. Barons min, ka ātro kredītu kompānijas savu darbību finansē vai nu ar savu kapitālu, vai atrod ārvalstu investoru. Veiksmīgas darbības gadījumā aizņemas no fondiem, arī bankām, kotējas biržā.
Bankas uzrauga stingrāk
Latvijā ātro kredītu izsniedzējus uzrauga un licencē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Finanšu kapitāla tirgus komisija (FKTK) uzrauga tikai licencētās kredītiestādes (bankas un krājaizdevu sabiedrības), kas piesaista noguldījumus un izsniedz kredītus, proti, rīkojas ar citu cilvēku noguldīto naudu. Ātro kredītu devēji rīkojas ar saviem vai no profesionāliem finanšu pakalpojumu sniedzējiem piesaistītiem finanšu līdzekļiem, tie neriskē ar citu cilvēku piesaistīto naudu. FKTK uzskata, ka samērā mazā apjoma dēļ šie uzņēmumi neietekmē finanšu sistēmas stabilitāti kopumā, tāpēc tiem netiek piemērota šāda veida valstiskā uzraudzība.
FKTK Komunikācijas daļas vadītāja Laima Pļaviņa informē, ka FKTK ir pētījusi, cik lielā mērā finanšu sektora uzraudzības institūcijas citās ES dalībvalstīs veic ātro kredītu devēju licencēšanu un uzraudzību. Lietuvā un Igaunijā nebanku kredītu devējus banku uzraudzības iestādes nekontrolē. Ir ES dalībvalstis, kurās finanšu tirgus uzraudzības iestāde kontrolē arī nebanku kredītu devējus. Piemēram, Īrijā tiek uzraudzīti naudas aizdevēji, Maltā - nebanku finanšu iestādes, Portugālē - līzinga, faktoringa komercsabiedrības un iestādes, kas finansē kredītu pirkšanu.
Finanšu tirgus dalībnieki piekrīt, ka nozari ir jāturpina sakārtot, jo nevienam īsti nav izdevīgi sevi pārslogot ar «sīkiem parādniekiem», kas grimst parādu muklājā un nespēj aizņemties vēlreiz.
Kas ir saistību bagāžā?
Ne katram savas finanšu saistības izdevies segt tik kārtīgi kā ilggadējam Ginesa rekordistam Volteram Kavanogam, kuram ir 1497 derīgas kredītkartes. Daudzie anonīmie briesmu stāsti interneta vietnēs par drastiskiem procentiem liek ar smaidu uztvert sektantiskas ekstāzes un neprāta pārpilnas atsauksmes par ātrajiem kredītiem. Piemēram, britu vietnē fastloans1h.co.uk kliente Olīvija Robinsone raksta: «Kad draugi nedēļas nogalē nolēma braukt uz Lasvegasu, es arī gribēju pievienoties. Bērni devās pie tēva. Es paliku un tīrīju māju. Ar ātro kredītu varēju nopirkt lidmašīnas biļeti un lieliski pavadīju laiku. Vienīgās nepatikšanas - tik drīz bija jābrauc atpakaļ!»
Iespējams, tieši tāpēc, lai jūsma nepārtaptu nepatikšanās, nozares pārstāvji ievieš ētikas kodeksu, aktīvāk pārdomā saukļus un līgumu tekstu. Sakārtojoties regulējumam, brutālie «iekšā raušanas» paņēmieni un paradīzes solījumi mazinās, lai gan tas ir katra paša ziņā, ciktāl ļauties mārketinga akciju ietekmei - pat tad, ja reklāmā teikts, ka «nekāda āķa nav».
Tieši izpratnes trūkums par gaidāmajām kredītsaistībām var novest līdz pat tiesu izpildītājam. Konditorejas un triju kafejnīcu īpašniece Sigita stundu nedēļā velta telefonsarunām ar savu darbinieku parādu piedzinējiem: «Viņi zvana regulāri - par vienu vai otru darbinieku, kas paņēmis kārtējo ātro kredītu, lai nomaksātu iepriekšējo parādu. Man nākas kādu latu no darbinieka algas atvilkt un pārskaitīt viņa parādu atmaksai. Reizēm zvana par darbiniekiem, kas pie manis strādājuši pirms 15 gadiem un kas, piesakoties ātrajam kredītam, uzrādījuši mani kā darba devēju. Kā es varu sniegt atsauksmi par cilvēku, kas sen pie manis nestrādā? Darba devējam ir radīta lieka birokrātija. Kāpēc vispār dod kredītu cilvēkam, kam nav un nebūs naudas?»