Vai Latvija ar saviem atmiņu stāstiem būtu izņēmums? Jo nule iznākusī sarkanarmietes un žurnālistes Veras Kacenas grāmata Kājāmgājējs karā (izdevniecība Mansards) ir kārtējais atmiņu stāsts, kārtējais kultūrfakts par Otro pasaules karu, kas aiz savulaik uzslietā, pilsoni un varu nodalošā ideoloģijas žoga tagad ļauj saskatīt arī dzīva cilvēka pieredzi. Iespējams, tieši šis dzīvais cilvēks velk skatītājus pie Viļa Daudziņa Vectēva, Ata Klimoviča Personiskās Latvijas, Valentīnas Freimanes Atlantīdas. Kāpēc tieši šobrīd, pēdējos gados, mēs tik ļoti aktīvi atgriežamies pie Otrā pasaules kara? Mēs vaicājām diviem vēstures zinātniekiem - Vitai Zelčei un Kasparam Zellim (kuri līdzdarbojušies arī pie V. Kacenas grāmatas, kas kā otrā grāmata iznāk Latviešu kara stāstu sērijā valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte ietvaros) un diviem vēstures norišu dokumentētājiem - aktierim Vilim Daudziņam un režisoram Viesturam Kairišam.
Tā vairs nav ģenerāļu, bet ierindas kareivja, «mazā cilvēka» rakstīta vēsture, kuras liecības bez komentāriem ir gandrīz identiskas - instinkts palikt dzīvam, dabūt ēst, neizturamas ilgas pēc mājām.