Neraugoties uz problēmām ar infrastruktūru un dažādiem trūkumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, bezdarba mazināšanās vērojama ne tikai Rīgā, bet arī attālākajās pilsētās un pagastos, turklāt tas nav saistīts tikai ar emigrāciju labākas dzīves meklējumos uz Eiropas valstīm, kur ziemas siltākas un algas lielākas, bet arī ar vietējās uzņēmējdarbības izaugsmi. Tiesa gan, jārēķinās, ka strādāšana pilnu darba dienu par 400 eiro mēnesī, vispārējs sociālo garantiju trūkums, juridiskā nesakārtotība un hroniska līdzekļu nepietiekamība transporta infrastruktūrai nav veicinoši faktori reģionu ilgtermiņa attīstībai.
Mazāk bezdarbnieku
Kopējais bezdarba līmenis valstī pērnā gada nogalē sasniedzis 8,5%, kas ir par vienu procentpunktu mazāk nekā gadu iepriekš, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Straujākā bezdarba līmeņa mazināšanās notikusi reģionos, nevis Rīgas apkārtnē. Vislielākais bezdarba kritums vērojams Zemgales reģionā, tam gada laikā sarūkot par 1,6 procentpunktiem līdz 8,3%. Tādējādi Zemgale kļuvusi par otru Latvijas reģionu, kur bezdarba līmenis ir zemāks par vidējo valstī. Pirms gada, skatoties reģionu kontekstā, par vidējo zemāks bezdarba rādītājs bija vienīgi Rīgā un tās reģionā. Pēdējā gada laikā samērā straujš bezdarba līmeņa samazinājums vērojams arī Vidzemē, sarūkot par 1,3 procentpunktiem līdz 9,9%. Latgalē samazinājums sasniedz vienu procentpunktu, bezdarbam krītoties līdz 17,8%, bet vislēnākais samazinājums bijis Rīgas un Kurzemes reģionos, kritumam sasniedzot 0,8 procentpunktus, un bezdarba rādītājs bija attiecīgi 5,2% un 10,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
To, ka viss nenotiek tikai Rīgā, norāda arī ekonomiskie dati. DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš stāsta, ka Rīgas (pilsētas administratīvajās robežās) daļa valsts iekšzemes kopproduktā (IKP) augstāko punktu sasniedza laikā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, savukārt tagad šis rādītājs ir ievērojami zemāks.
«Bezdarbs Latvijā nav tā lielākā problēma. Jautājums ir arī par to, cik lielā mērā par šo tēmu var ticēt statistikai,» situāciju vērtē Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks Arnis Sauka. Viņš norāda uz zināmiem paradoksiem. Proti, statistika liecinot, ka ir ilgstošais bezdarbs un bez darba ir nozaru profesionāļi darba spējīgā vecumā, savukārt uzņēmējdarbībai šādu cilvēku trūkst un tiek runāts par darbaspēka ievešanu. Tādējādi var secināt, ka kaut kādu iemeslu, piemēram, lielu neapmaksātu kredītsaistību, dēļ šie cilvēki izvēlas strādāt nelegāli vai vispār atrodas ārpus Latvijas robežām.
A. Sauka uz iepriekš izdarīto pētījumu pamata izsaka pieļāvumu, ka aptuveni desmitā daļa no bezdarbniekiem patiesībā ir strādājoši. Viņaprāt, bezdarbs kā problēma ir tikai atsevišķos reģionos. Daudz lielāka aktualitāte tā ir konkrētu sociālu grupu iedzīvotājiem, piemēram, cilvēkiem pirmspensijas vecumā, invalīdiem un sievietēm periodā, kas saistīts ar bērnu kopšanu.
Palīdz rūpniecība
Komentējot, ar ko galvenokārt saistīts darba vietu skaita iespējamais pieaugums ārpus Rīgas, P. Strautiņš teic, ka tas galvenokārt saistīts ar apstrādes rūpniecības attīstību. Vidzemes, Zemgales un Kurzemes ekonomikā šī nozare ir ap 20%, savukārt Rīgā - ap 10% no IKP. «Latvijas un citu valstu pieredze parāda, ka cilvēku skaita, zināšanu un prasmju daudzveidība, ko piedāvā lielpilsētas, vajadzīga modernajām pakalpojumu nozarēm, nevis rūpniecībai,» spriež DNB eksperts un skaidro, ka rūpnīcām visbiežāk pietiek ar darbaspēka piedāvājumu, ko nodrošina vidēja lieluma pilsētas un nozīmīgu ražošanas centru mums ir diezgan daudz.
«Uzreiz nāk prātā dažas lielākās pilsētas Valmiera, Jelgava, Ventspils un Liepāja, tur ir gan liels cilvēku skaits, gan liels ražošanas apjoms uz cilvēku. Taču, skatoties uz ražošanas apjomu pret iedzīvotāju skaitu, ļoti labi izskatās arī Dobele, Saldus, Smiltene, Salacgrīva, Pūre un Lizums. Liels rūpniecības kopējais apjoms ir Daugavpilī, taču attiecībā pret cilvēku skaitu tas ir mazāks nekā citās nosauktajās vietās,» situāciju raksturo P. Strautiņš.
Uz vietējo pleciem
Uz jautājumu, kā varētu attīstīties darba tirgus reģionālajā kontekstā, SEB bankas makroekonomikas speciālists Dainis Gašpuitis teic, ka daudzas potenciālās atbildes ir nepatīkamas, turklāt daudz kas atkarīgs no individuālā faktora. «Reģionu bezdarbu samazināt būs ļoti grūti, jo katrā valsts nostūrī situācija prasa niansētu risinājumu. Turklāt bieži vien problēmas rada tas, ka joprojām politisku motīvu dēļ netiek runāts par to, ka daudzās vietās ērtu vai vienkāršu risinājumu nemaz nav. Ar to cīnās visā pasaulē - gan attīstītajās, gan mazattīstītajās valstīs,» komentē SEB bankas eksperts. Viņaprāt, šādās apdzīvotās vietās potenciāls ir, bet tas izriet no pašu iedzīvotāju aktivitātes un, protams, valsts reģionālās politikas. Pareizās atbildes katram novadam jāmeklē individuāli, ņemot vērā atrašanās vietu un infrastruktūras, attiecīgi veicinot un atbalstot esošo potenciālu, gan veicinot kooperāciju starp šādām apdzīvotām vietām, uzskata D. Gašpuitis. Eksperts norāda, ka bieži minētā Krievijas krīze atbalsosies arī mūsu darba tirgū, taču ne tādā mērā, lai notiktu vispārējs bezdarba līmeņa pieaugums. «Jābūt efektīvam veicināšanas mehānismam, kas atbalsta privāto iniciatīvas. Tas parasti balstās uz dažu desmitu cilvēku pleciem, kuri ir spējīgi veidot projektus, kas uztur konkrētās vides ekonomisko aktivitāti. Domāju, ka liela problēma ir visai kūtrajā kooperācijā, kas ierobežo arī valsts vēlmi un iespējas palīdzēt,» secina SEB bankas speciālists.
Pēc A. Saukas domām, darba tirgus situāciju varētu uzlabot, ja tiktu vienkāršota uzņēmējdarbības vide, kas savukārt veicinātu gan ekonomisko aktivitāti, gan darba vietu rašanos. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Jānis Endziņš reiz publiski atzina, ka arī viņš, biznesa vides eksperts un jurists, reizēm nesaprot, kuram un par ko jāiet atskaitīties par biznesa norēķiniem, un, «ja profesionāļi nesaprot, tad ko var prasīt no vienkāršā ierindas cilvēka? Biznesā jau nebūtu jāiet darboties tikai cilvēkiem ar augstāko izglītību. Pietiek arī ar to, ka ir kaut kādas prasmes», vērtē A. Sauka. Viņš norāda arī uz to, ka šis gads būtu jāvelta tam, lai sakārtotu uzņēmējdarbības vidi, jo pētījumi liecina, ka uzņēmēji pat 10% no maksājumiem atvēl kukuļiem, lai «sakārtotu kaut kādas lietas».