Atšķirīgais galvenokārt ir apjomā. Nav dzirdēts, ka uz Latviju kāds imigrants būtu lauzies mūsu slaveno sociālo pabalstu dēļ. Citviet Eiropā, Lielbritāniju ieskaitot, to lielums un pieejamība ir nesalīdzināmi ievērojamāka, un pasaules nabadziņi to arī ievēro. Protams, arī vietējie, kuru apmierināšanai dāsnā sistēma sākotnēji radīta. Un šeit sākas vienojošais, pat tāds kā vispārcilvēciskais, ko britu sociālā staignāja reformētājs, darba un pensiju valsts sekretārs Īans Dankans Smits precīzi raksturo kā «bezdarbības kultūru». Kad izdevīgāk ir laiski veģetēt uz valsts piešķirtā, nekā svīst strādājot un mocīties, un tērēties, braucot uz darbu, gādājot videi atbilstīgu apģērbu, izglītību, iemaņas u. tml., šāda pabalstu kultivēta attieksme drīz vien tiešām kļūst par «kultūru» vai, pareizāk sakot, subkultūru. Pareizāk gan būtu teikt, ka šī ir daļa no izsenā konflikta starp patiesu kultūru un dabu jeb neaptēstu mežonību, ko kultūras struktūrai nākas «aptēst» un civilizēt.
Smits iesaka stimulēt hroniskos valstij uz kakla sēdētājus meklēt jēdzīgu rosīšanos, neatņemot tiem pabalstus un neapkraujot ar visu nodokļu nastu uzreiz līdz ar darba atrašanu. Kamēr lūzeri un dažādi apdalītie aprastu ar sociāli atbildīgu dzīves ritmu, iemācoties izdzīvot un nopelnīt, kā piederas, saglabātais daļējais atbalsts viņiem ļautu dzīvot ievērojami komfortablāk nekā tikai no pabalsta.
Britu attieksme labi iederas pašlaik globāli modīgajā tendencē arī humāno palīdzību sniegt ar nosacījumu, ka bērni tiek sūtīti skolā, vakcinēti u. tml. Latvijā tas rosina pārvērtēt simtlatnieku sistēmas mērķtiecīgumu, kā arī dažu tradicionālāku pabalstu nepārvēršanu par pastāvīgu ieņēmumu avotu, kas aizstāj ar darbu nopelnīto. Piemēram, ne reizi vien nācies dzirdēt par mājsaimniecībām, kur tiek «ražoti» bērni ar aprēķinu, ka šādi varēs tikt kā pie bērna piedzimšanas un kopšanas pabalstiem, tā nākotnē pretendēt uz pašvaldības palīdzību garantētā minimālā ienākuma pabalsta veid.