Psihoterapeiti tomēr atšķiras no psihiatriem. Pirmie cilvēkus pamatā ārstē ar vārdu - runāšanu, otrie galvenokārt izraksta medikamentus. «Bet, tā kā es esmu arī ārste, vajadzības gadījumā izrakstu arī zāles, sadarbojoties ar citu specialitāšu kolēģiem. Psihoterapijā ārsta ambīcijas ir likvidēt iemeslu - to, kāpēc cilvēkam simptomi attīstās. Zāles var noņemt simptomu, bet nelikvidē tā iemeslu. Medicīniskā izglītība sniedz lielas priekšrocības pamanīt ne tikai psihiskās vainas, bet arī tās, kas saistītas ar cilvēka fizisko veselību, jo, runājot tikai par psihoemocionālām problēmām, var palaist garām būtiskas ķermeniskas vai somatiskas vainas. Piemēram, nesen bija paciente, kura sūdzējās par depresīvām izjūtām, bet drīz nācās secināt, ka viņai ir endokrinoloģiskas problēmas - vairogdziedzera saslimšana,» stāsta Diāna. Otra priekšrocība psihoterapijā esot ārsta vecums. «Rezidentūrā iestājos, kad man bija 40 gadu, bet savu dzīves pieredzi uztveru kā priekšrocību.»
Domas maisās pa galvu
Labs ārsts psihoterapeits ir tāds, kuram ir «liela ieinteresētība cilvēkos. Viņam jābūt tolerantam pret dažādām īpatnībām, jāsaglabā objektīvs kritiskums un vesela pasaules uztvere. Jāorientējas visās medicīnas nozarēs, jābūt patiesam. Tas nozīmē neaizskart pacientu - nekāda teātra, liekuļošanas vai izlikšanās par labāku, gudrāku, inteliģentāku. Liela daļa mūsu pacientu ir superjūtīgi un momentā atšifrē ārstu. Terapeitam jābūt tādam, kurā pacients vēlas spoguļoties - savā veidā līdzināties.»
Lai būtu veiksmīgs psihoterapeits, paša ārsta dzīvei jābūt sakārtotai. Ārstam psihoterapeitam jābūt veselākam par pacientu, tāpēc katram, pirms viņš kļūst par šīs profesijas pārstāvi, jāiziet individuālās psihoterapijas kurss 125 stundu garumā. «Tā var apzināties savus plusus un mīnusus, un līdz ar to mēs pretendējam uz to, ka mūsu iekšējā pasaule ir daudz maz sakārtota.» Katram psihoterapeitam ir savi supervizori, kam lūgt padomu.
«Strādājot psihoterapijā, pati esmu sev kungs un pavēlnieks. Mani panākumi šajā profesijā atkarīgi tikai no tā, cik esmu laba kā speciāliste. Ja esmu laba, pie manis nāks cilvēki, viņi izveseļosies, un man nevajadzēs sevi īpaši reklamēt. Psihoterapeita labākā reklāma ir pateicīgie pacienti, kuri mūs iesaka draugiem, ģimenes locekļiem, kolēģiem. Savukārt, ja esmu slikts speciālists, neviens pie manis nenāks. Tā ir tā neatkarība, ka šos panākumus neviens no ārpuses nevar ietekmēt,» Diāna definē psihoterapeita profesionālo sekmju atslēgu. Otrs profesijas pluss: «Man kā pusmūža sievietei patīk visu regulēt. Savu dienu varu labi saplānot - kā gribu strādāt un kuros brīžos.» Diāna uzskata - jo labāk cilvēks savu laiku plāno, jo vairāk var izdarīt. «Savulaik pat domāju, ka tiem, kuri nepārtraukti sūdzas par laika trūkumu, vajadzētu kādu laiku iet psihoterapijā, jo tā palīdz strukturēt sevi - savu personību un arī laiku. Pat neraugoties uz darbu slimnīcā, man laiks ir gandrīz vienmēr,» viņa saka.
Tiesa, beidzot darbadienu, nav gluži tā, ka domas par darbu tiek izslēgtas kā ar lampas slēdzi. «Tās maisās pa galvu - ak, vajadzēja to pajautāt, ak, tam vajadzēja to pateikt! No domām par pacientu nevar atslēgties. Kolēģi ar lielāku profesionālo pieredzi gan apgalvo, ka to ar laiku iemācās,» teic Diāna. Rīga ir maza, un dažkārt nākas pacientus ieraudzīt publiskās vietās. «Protams, ārstiem psihoterapeitiem ir savi ētikas un etiķetes principi, mēs nevienam nemetamies klāt ar jautājumiem - ā, tas esat jūs! Kā jums klājas? Vai jūs visu atrisinājāt? Tas tā nenotiek, tomēr šāda nejauša tikšanās uzreiz uzjundī šī cilvēka un arī terapeita emocijas, un gribot negribot abiem atkal par to jādomā.»
Depresija un citas kaites
Ārsta psihoterapeita klientus var iedalīt vairākās grupās. Vieni ir tie, kuriem ir nopietnas psihiatriskas diagnozes un kuri paralēli ārstējas arī pie psihiatriem. Otra daļa ir ar viegli depresīvu stāvokli, panikas lēkmēm, psihoemocionālām krīzēm. Trešajiem priekšplānā ir attiecību problēmas ģimenē, profesionālajā vidē. Ceturtie ir psihosomatiskie pacienti - vairāk ar ķermeniskām, nevis psiholoģiskām vai psihiatriskām sūdzībām. Viņi izstaigājuši dažādus speciālistus, veikuši izmeklējumus, bet diagnozes nav, līdz kāds mediķis iesaka atnākt pie psihoterapeita. Bieži šie pacienti sirgst ar kaiti, par ko publiski sākts runāt samērā nesen, - veģetatīvo distoniju.
Psihoterapijas seansa norise (45 minūtes) atkarīga no tā, kāda veida terapija notiek. Psihodinamiskā terapija balstās uz pieņēmumu, ka mēs katrs nākam no savas bērnības un bieži pieaugušā vecumā jūtamies gluži tāpat kā bērnībā. Līdz ar to daudz tiek skartas ģimenes un bērnības lietas, taču padomi netiek doti. Kognitīvā terapija ir lietišķāka, arī virspusējāka, pacienta jūtas tiek analizētas paralēli domām un rīcībai. Savukārt atbalsta terapija vairāk vajadzīga cilvēkiem ar nopietnām psihiatriskajām diagnozēm, kuriem trūkst konkrēta sociālā atbalsta un dažreiz nav izpratnes, piemēram, par rīcību un sekām. Šajā terapijā var tikt doti padomi. Tomēr bieži vien elementi no visiem trim terapijas veidiem tiek integrēti vienā sesijā. Psihoterapijā nav tabu tēmu. Ne vienmēr terapijā pacients raud, lai gan no asarām psihoterapeiti nebaidās. «Tas ir kā ķirurģijā - jādur tur, kur ir augonis, un tas var būt sāpīgi un asaraini. Bet tas ir vienīgais pareizais veids, kā ārstēt.»
Vai ārsts psihoterapeits var palīdzēt pats sev? «Savu terapiju pabeidzu pirms divarpus gadiem, lielos vilcienos izdevās sevi sakārtot. Šajā laikā ar mani nav noticis nekas tāds, kas dzīvi būtu izsitis no rāmjiem. Tā ir rimta un sakārtota - bērni palaisti pasaulē, un vairāk nekā 20 gadu esmu precējusies. Protams, ir situācijas, kad gribas ar kādu parunāties. Ar kolēģiem tas notiek tikai paretam, jo kraut viņiem virsū savas problēmas neietilpst mūsu ētikā. Bet man ir psiholoģiski domājošs vīrs, viņš neiebilst, ja ko pajautāju,» Diāna saka.