Šīs divas nedēļas, lai neradītu Andrī stresa situāciju, ka nauda jāatdod tūlīt, no zvanīšanas viņam atturējos. Kad bija pagājušas trīs nedēļas, atcerējos, ka mans šī brīža budžets varētu būt mazliet lielāks nekā internetbanka rāda, jo es taču tam varu pieskaitīt arī naudu, ko tagad noteikti gatavs atdot Andris. Piezvanīju un pirmajās piecpadsmit minūtēs aizrautīgi izrunājām visas tās lietas, kas mums vienmēr patikušas - aprunājām kopīgos draugus, dalījāmies jaunajos muzikālajos atklājumos, bet iekšā visu laiku kņudēja nepatīkamais jautājums: Andri, vai tu man tagad nevarētu…? Diemžēl pašlaik tomēr nevarot. Bet pēc nedēļas noteikti. Un saruna, ieguvusi šo nepatīkamo nokrāsu, ātri vien beidzās. Pēc nedēļas nezvanīju, lai dotu mazliet vairāk laika. Pēc divām, protams, izrādījās, ka nauda ir bijusi, un pats esmu vainīgs, ka laikus nepiezvanīju.
Striktu laiku - nedēļu vai divas - Andris vairs nenorādīja. Vai man būtu jāzvana ik pārdienu? Nē, jo zinu, ka viņš nav taksists un nesaņem naudu ķepā, bet valsts iestādes ierēdnis, kuram algu ieskaita reizi vai divas mēnesī. Zvanīju pēc mēneša, pusstundu nopļāpājām, līdz saņēmos pateikt, ka tieši šobrīd baigi noderētu viņam savulaik aizdotā nauda, jo pietrūkst kaut kādam tur rēķinam - nav svarīgi, kas tie bija par meliem. Nekā! Kopš tās reizes vairs neesmu arī zvanījis.
Reiz satikāmies uz ielas, pārmijām pāris vārdu, viņš ierosināja, ka vajadzētu kaut kad kopā krogā pasēdēt, un ne es, ne viņš par parādu neminējām ne vārda. Tā arī neesam vairs pasēdējuši. Nu jau vairākus gadus.