Ja kādam varbūt šķiet, ka mākslinieki aizņēmušies nosaukumu no angļu deju mūzikas grandu apvienības The Prodigy populārās dziesmas Spitfire, tā nav taisnība. Sanktpēterburgas banda darbojas kopš 1993. gada, un darbības sākumposmā tas bija garage rockabilly trio, kas savā mūzikā iekļāva arī noise elementus. Nomainot rockabilly (Latvijā to spēlē Pits Andersons) raksturīgo kontrabasu ar parastu basģitāru un izejot cauri sešdesmito gadu tā saucamo garāžu panku kaverversiju spēlēšanas periodam, mūziķi papildināja sastāvu ar pūšamajiem instrumentiem un nonāca līdz Jamaikā dzimušajam ska.
«Šīm stilu maiņām ir dažādi iemesli. Pirmām kārtām nav interesanti spēlēt visu laiku vienu un to pašu. Tas ir dabisks process, ka ar laiku tu gribi spēlēt kaut ko citu. Tīrā veidā piecdesmito gadu Jamaikas ska nekā sarežģīta nav, taču turēties šajos rāmjos arī nav interesanti un vienmēr gribas to ar kaut ko samaisīt. Mums jaunajā albumā ir četrpadsmit dziesmu, un pie ska par pieskaitīt, dod dievs, sešas. Pārējās astoņas vairāk ir ģitārroks ar pūšamo instrumentu sekciju. Viena dziesma vispār ir vairāk vai mazāk rhythm & blues,» Dienai stāsta grupas taustiņinstrumentālists Iļja Rogačevskis, sazvanīts Sanktpēterburgā dažas dienas pirms došanās uz Latviju. Spitfire dziesmas rodoties pavisam vienkārši - kāds no dalībniekiem atnes aptuvenu aranžējumu un vokālo melodiju, ko pārējie apaudzē ar instrumentu skanējumu, un pašās beigās tiek sacerēts teksts.
Līdzās vecajām dziesmām koncertos Latvijā grupa spēlēs sešas jaunā albuma kompozīcijas. Spitfire ierakstās Vācijā, daudz koncertē Eiropā un Amerikā, tāpēc ansamblim ir dziesmas gan krievu, gan angļu valodā. Jaunajā albumā atkal ir uzsvars uz krievu valodu. «Visa pamatā taču ir mūzika, un tā tiek uztverta jebkurā valodā. Piemēram, Marksheider Kunst (plaši pazīstama Pēterburgas afro-caribbean grupa - U. R.) vispār nav materiāla angļu valodā, un tas nebūt netraucē.»
No 2001. gada grupas Spitfire mūziķi spēlēja slavenajā skandalozā Sergeja Šnurova grupā Ļeņingrad, piedaloties gan četru albumu ierakstos, gan koncertos. Kopš 2009. gada janvāra koncerta Polijā apvienības Ļeņingrad vairs neesot, un Iļja neesot pilnvarots atbildēt, kāpēc. Tā ir Šnurova izvēle. Beigās Iļja smejoties piebilst, ka koncerta izdošanās atkarīga no tā, cik dāsni un daudzveidīgi viņu garastāvokļa uzlabošanu un jautrību pirms uzstāšanās uztur organizatori. No publikas mūziķi, protams, gaida ārprātīgu jautrību. Ko gan citu?