12. augustā plkst. 19 (vēl izrādes 13., 17. augustā) Dirty Deal Teatro Spīķeros Maskavas ielā 12/k2 pirmizrādi piedzīvos pirmā no projekta Lobotomijas spēlītes izrādēm. «Valters Sīlis kopā ar grafiķi Kati Krolli to veidojis kā kolektīvu hipnozes seansu - pētījumu un sarunu ar sevi un skatītāju,» teikts preses relīzē. Turpmāk Lobotomijas spēlītes solās būt platforma jauno režisoru (un ne tikai) vistrakākajiem meklējumiem, kur process drīkstēs būt svarīgāks par rezultātu. Par provocējošo jautājumu, kāpēc skatītājiem būtu jāmaksā par, iespējams, «mājas teātra» meklējumiem, abiem māksliniekiem sirds mierīga. Biļešu cenas būs pietiekami demokrātiskas (studentiem, skolēniem, pensionāriem Ls 2, pieaugušajiem Ls 4), lai skatītājs nejustos izmetis naudu vējā. Kate Krolle: «Tā būs iespēja paskatīties, kas jauns notiek.» Valters Sīlis: «Paskatīties, ko citi domā, kādas ir viņu idejas.»
Grafiķe Kate Krolle agrā pirmdienā izskatās vēl mazāk dumpīga nekā Valters Sīlis. Pulksten 9 no rīta viņa sevi raksturo kā kautrīgu un vēl aizmigušu. Ja noteikti nepieciešams kaut kā nosaukt, šo radošo tandēmu varētu dēvēt par jaunajiem laipnajiem vai jaunajiem atvērtajiem, vai, vēl precīzāk, jaunajiem meklējošajiem.
Nevis trakāk, bet savādāk
Kāpēc bija nepieciešamas Lobotomijas spēlītes, ja jau pastāv alternatīvo formu festivāli Homo novus un Homo alibi, un tā eksperimentālais projekts Prove? Pēdējā vēl kā students iedalījies arī pats Valters Sīlis.
«Nevis trakāk, bet savādāk,» ideju, ap kuru projektā Lobotomijas spēlītes pulcējušies arī domubiedri Anitra Jaunzeme, Elmārs Seņkovs, Kārlis Krūmiņš, Ģirts Šolis un Dirty Deal Teatro producentes Krista Jansone, Anna Sīle un citi atbalstītāji, raksturo režisors. Viņu ambīcija ir «uztaisīt kaut ko starp teātri un visām citām mākslām». Galvenais iemesls jaunajai tribīnei esot ne jau tas, ka latviešu teātrī kaut kas ir ir slikti un jānojauc, bet gan tas, ka, Sīļa vārdiem runājot, «process joprojām ir ārkārtīgi, krimināli šaurs». Abi mākslinieki ir vienisprātis, ka daudzi cilvēki nemaz nezina, ka viņiem patīk tādas lietas, jo nekad nav redzējuši.
«Man neliekas, ka tas ir protests. Arī ne visi mani darbi ir tādi, ka jāsamežģī smadzenes trijos kamolos, lai spētu uztvert. Man patīk arī tā - telpa, aktieri stāsta stāstu, un skatītājs seko līdzi. Man bieži prasa, vai eju uz kompromisu, taisot «tradicionālu» izrādi? Cilvēkā taču ir tik daudz krāsu. Vai tad viņš domā visu laiku tikai kaut ko vienu?» Valteru Sīli nevilina iespēja iekļūt kaut kādā rāmī un pēc tam netikt no tā ārā, kā tas atgadījies ne ar vienu vien jauno režisoru.
Nesauks priekšā dejot
Vienmēr būs skatītāji, kas par svētām cilvēktiesībām teātrī uzskata netraucētas vērotāja pozīcijas pustumsā. Tie, kuri negrib maksāt par to, lai vēlreiz piedzīvotu stindzinošo brīdi no saulainās bērnības, kad mīļais Salatētiņš bija tik nežēlīgs un izvilka plača vidū tieši, tieši viņu - viskautrīgāko un nelaimīgāko bērneli visā grupā, kuram pantiņa vietā galvā pletās tikai džinkstošs tukšums. Valteram pašam netrūkst šādu atgadījumu, kurus viņš sauc par traumatiskiem un par kuriem noskurinās - pretīgi. Mākslinieki sola, ka nevienu tīšām nespīdzinās - nesauks priekšā dejot, liekot nokļūt uzmanības centrā pret savu gribu. Viņš pats dažas reizes dzīvē ir piedzīvojis veiksmīgu t. s. interaktīvā teātra pieredzi un tālab negrib to liegt arī citiem. «Īstais mērķis ir vēlēšanās likt cilvēkiem piedzīvot kaut ko vairāk. Saglabājot intimitāti un nečakarējot,» uzsver režisors. Abi sola nespēlēt sliktu teātri. Jau tagad saspēlē dažreiz nonākuši līdz brīdim, kad jāsaka: «Tas, kas man tagad ienāca prātā, ir pārāk briesmīgi. Es negribu par to runāt.»
«Skatītājam vienmēr ir izvēle. Uz lūgumu aizvērt acis viņš var klausīt vai ne,» saka Kate Krolle. Pēc diviem publiskajiem mēģinājumiem viņa novērojusi, ka skatītājos pastāv dabiska pretošanās. «Nu kā es tā!…Beigās jau visi aizver acis.» Arī tiem, kas tomēr acis neaizver, dialogs ar izrādi turpinās, spriež mākslinieki. Tikai citāds. Katei Krollei Hipnotizē mani ir debija teātrī - gan kā scenogrāfei, gan aktrisei. «Man nav iespējas salīdzināt, kā ir jābūt,» viņa atzīstas, ka publikas klātbūtne un reakcija viņai ir kaut kas jauns un satraucošs. «Līdz šim runāja mans darbs, tagad - runāju es pati,» saka grafiķe. Valteram Sīlim sanāk smiekli: «Nu jā - izstādē neviens nestāv pie gleznas un neaplaudē!» Vaicāta, vai teātra publiskums prasa lielāku atkailinātību nekā grafiķes darbs, māksliniece kādu brīdi domā un atbild: «Nē.» Pats radošais brīdis, viņasprāt, ir līdzīgs. Tu radi un daudz nenoņemies ar pašapceri, cik esi intīms vai drosmīgs. Vienreiz gan, kad par kādu viņas darbu saņēmusi pārāk daudz izbrīnītu jautājumu par atļaušanos būt tik intīmai, aizdomājusies… Katei kā «jauniņajai» otrpus teātra rampas ir vēl kāds asredzīgs vērojums par skatīju psiholoģiju. Daudziem sejā ir nepārprotama izteiksme - «it kā baidās, bet grib. Tomēr grib, lai pievērš uzmanību tieši viņam».
Par to, cik dažādas ir Valtera Sīļa intereses režijā, liecina arī viņa jaunās sezonas pirmie iestudējumi. Izceļojies pa prāta un zemapziņas labirintiem, režisors Nacionālajā teātrī iecerējis izrādi par izsūtītām sievietēm pēc Melānijas Vanagas Veļupes krastā un Leļļu teātrī - Pelle viens pats pasaulē. Šis fakts varētu iepriecināt tos, kas pēc Nacionālā teātra saulaini asprātīgās izrādes Par mammām (2008./2009. gada sezonā godalgota kā labākā bērnu izrāde) gaida vēl ko sev un bērniem. «Šī būs par puikām. Mēģināšu iedziļināties puiku psihopātiskajā domāšanā,» smejas režisors. Tad jau būs viena kārtīga izrāde arī tētiem - ienāk prātā.