Prokuratūra tomēr atzīst - saskaņā ar kādu pētījumu Francijā apmēram 30% pierādījumu tiek ievākti tieši ar «speciālajām izmeklēšanas darbībām», un Latvijai uz šādu rezultātu būtu jātiecas, jo šos pierādījumus esot grūtāk apšaubīt. Savukārt drošības eksperti iesaka ierindas pilsoņiem nebaidīties, ka viņus kāds tiešām noklausīsies. «Kā likums vairāk par šo tēmu uztraucas cilvēki, kuriem ir ko slēpt. Uz normāliem cilvēkiem tas neattiecas,» norāda SIA Biznesa drošība prezidents Mihails Hesins.
Klausās arī neatļauti
Pēdējā laikā atsevišķi politiķi aktualizējuši jautājumu, vai varas iestādes nemēdz cilvēkus noklausīties neatļauti - vai nu bez tiesneša sankcijas, vai arī krāpnieciskā veidā. To, ka šādi gadījumi ir bijuši, apstiprināja arī M. Hesins, kura vadītā firma ar tādu saskārusies aptuveni pirms trim gadiem: «Viens slikts cilvēks gribēja noklausīties citu cilvēku. Atrada korumpētu policistu, kurš izdarīja tā, lai likumīgā ceļā tas varētu notikt. Protams, iemesli bija mākslīgi, bet procedūra bija legāla - viņš šo cilvēku padarīja par policijas operatīvās izstrādes objektu.» Par notikušo, protams, ziņots Drošības policijai. Iestādēs notiekošā pārzinātāji gan kolēģu negodprātībai īsti netic - ja arī agrāk atsevišķi šādi gadījumi tiešām bijuši, tagad tas esot ārkārtīgi mazticams, galvenokārt pateicoties skandalozajai žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās lietai un dažiem citiem, mazāku sabiedrības uzmanību piesaistījušiem gadījumiem.
No zinātāju stāstītā izriet, ka ierastā pasūtījuma noklausīšanās shēma savulaik bijusi vienkārša tiesneša ķeršana uz muļķi. Piemēram, ja Jānim ir konkurents Pēteris, kā arī draugs Aleksandrs kādā izmeklēšanas iestādē, Aleksandrs var sastādīt pieprasījumu tiesnesim, ka grib noklausīties kādu narkobaronu vai reketieri, bet noziedznieka numura vietā pieprasījumā ieraksta Pētera telefonu. Tiesnesis, nezinādams, ka norādīts neīstais numurs, sankcionē noklausīšanos, un Aleksandrs steidz pie noklausīšanās tehniskajiem īstenotājiem un saka - redz, kur numurs, redz, kur tiesneša paraksts - jānoklausās! Protams, šādā veidā ievāktas ziņas nevar izmantot krimināllietās, bet pielietojuma veidu netrūkst - tās, piemēram, kā kompromāts var tikt noplūdinātas «draudzīgiem» medijiem.
Kā liecina Dienas arhīvu materiāli, identiska shēma varētu būt tikusi izmantota skandalozajā I. Jaunalksnes lietā - viņas numurs vienkārši «piemests» pie noklausāmajiem kādā naudas atmazgāšanas lietā. Lieta gan vēl ir tiesā un tiek izskatīta slēgtās sēdēs, tādēļ I. Jaunalksne tajā notiekošo nekomentē. Viņa tikai norāda, ka varot «noņemt cepuri» prokuratūras un KNAB priekšā, jo šīs iestādes rīkojušās ļoti operatīvi. Tēlaini izsakoties, gandrīz vai atnākušas izņemt pierādījumus, kad tie jau bijuši ceļā uz papīra smalcinātājiem.
Dārgs cilvēks, ne mikrofons
Noslēpumainības plīvuru valsts iestādes nenoņem, arī jautātas par noklausīšanās izmaksām, - nevarot nešaubīgi pateikt, vai tas ir dārgi vai lēti. Zinātāji gan stāsta - paši mikrofoni un vadiņi ir lēti, bet izmaksas rada cilvēkresursi, kas nepieciešami, lai tos uzstādītu. «Aparatūra var būt pati lētākā, organizēšana ir grūta. Mikrofons ir divi, trīs lati. Problēma ir noslēpt tā, lai neatrod, pieslēgt strāvai, periodiski tikt klāt, lai ievāktu sakrāto informāciju, bezmaz vai remonts jātaisa. Tas jau ir 5000 latu,» smejas M. Hesins.
Protams, ir arī specifisks un ļoti dārgs noklausīšanās un novērošanas aprīkojums, kuru var lietot īpašās situācijās. Kādās, to nevēlas atklāt ne iestādes, ne eksperti, jo uzskata, ka noziedzīgā pasaule tomēr sekojot līdzi šādai informācijai.
Ļoti darbietilpīga ir arī ierakstu analīze, kam jānotiek, pirms tos var izmantot par pierādījumiem tiesā. Šī fāze esot ārkārtīgi svarīga, jo pat viena sīka kļūmīte var izmainīt visa teiktā jēgu. Piemēram, pavirši analizējot sarunas ierakstu, kurā kāds saka, ka «jānocērt bērziņš!», varētu sacelt nopietnu skandālu, ja analizētājs izdomātu, ka runa ir par prezidentu, nevis koku. Līdzīgs gadījums ar kādu no augstākajām valsts amatpersonām deviņdesmitajos gados tiešām esot noticis, stāsta zinātāji.
Klausās arī privātie
Drošībnieki stāsta, ka savulaik draugu un nedraugu noklausīšanās bijusi iecienīta nodarbe arī privātajā sektorā - teju katrs «biezais», kam nebija slinkums, uzturējis mīļāko un noklausījies, vai šī «nelaiž pa kreisi». Tomēr pēdējos gados šī nodarbe gājusi mazumā, jo beidzot sakārtota to regulējošā likumdošana. M. Hesins gan atzīst, ka pilnīgi izskausta tā nav. «Piemēram, atnāk biznesmenis uz tikšanos, parunā, aizejot noliek kaut kur raidītāju. Saprotiet, tie ir lēti ne pārāk gudru ļaužu izgājieni. Protams, muļķu pietiek, bet nopietnā biznesā tā nav,» viņš skaidro.
Par spīti stingrajam regulējumam, noklausīšanās ierīci iegūt nav īpaši grūti, tomēr, pēc ekspertu stāstītā, to kvalitāte mēdz būt ļoti apšaubāma. Arī Diena sludinājumu portālā ss.lv atrada cilvēku, kurš piedāvāja par 30 latiem nopirkt GSM noklausīšanās ierīci - pēc pārdevēja stāstītā, ieliec tajā mobilā telefona SIM karti, atstāj slēpnī un, kad gribi klausīties, uzzvani. Viņš gan atzina - tā uztver skaņu tikai desmit metru rādiusā, un slēpšanas iespējas ir ļoti ierobežotas - melno kastīti, piemēram, zem gultas vai galda likt nevarot, dzirdēt nebūšot iespējams.