Īstais izrādes kritiķis - trīs klases - pēcpusdienā, kad skatījos izrādi, reaģēja vētraini. Reti teātrī redzams, kā omulīgs puika aiz smiekliem no pirmās rindas krēsla noslīd uz grīdas.
Starp Makarenko un Popinsu
Izrādi pēc holandiešu autora Žaka Frīnsa stāstu motīviem iestudējuši aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš, paši arī spēlē attiecīgi klasi un skolotāju. Stāsti vēsta par ekscentrisku pedagogu, kurš notur savas «3.b» uzmanību ar spēlēm un ne vienmēr strikti pedagoģiskām, kaut allaž audzinošām nodarbēm. Ž. Frīnsa Jāps iederas literatūras pedagogu plejādē, kuras vienā galā A. Makarenko skarbās mācības, bet otrā - Mērija Popinsa un Marijas fon Trapas idealizēts tēls. Jāps sliecas uz «vieglāko» galu, tāpēc saturs ir piemērots pirmo klašu audzēkņiem, kuri pret ampelēšanos vēl nav kļuvuši pārāk piesardzīgi, bet jau saskārušies arī ar rūgtākām dzīves pieredzēm. Izrādē līdzās pirmo simpātiju un savstarpējo klases attiecību notīm ieskanas tēma par šķiršanos, nāvi. Dramatizējums veidots ar gaumi un iekšēju ritmu, spējot atsevišķos stāstus sapīt it kā vienā. Bērniem teksts patīk, un tieši auditorijas reakcijās iespējams novērtēt, cik tas patiesībā ir niansēts, - šķietami nemainīgajā intonācijā ieskanas gan smiekli, gan nopietnāki sižetiski akcenti. Tā ir laba literatūra, kas tomēr pati par sevi nespēs izklaidēt vecākus, kuri atnākuši saviem bērniem līdzi. Toties aktierspēle to spēj, vienlaikus uzrunājot gan pieaugušos, gan bērnus.
Tīra spēle
Kaspars Znotiņš Jāpu veidojis kā smalku, sirsnīgi grotesku masku. Jāps ir tīra spēle, kas uzrunā ar spilgtu formu (sākot ar ārkārtīgi oranžajām ūsām), un filigrāni novada skatītāju uzmanību uz stāsta morāli, spējot panākt, ka to dzird it kā nejauši, neuzbāzīgi. Tīra spēle, tikai citā žanrā, ir Gunas Zariņas absolūti fantastiskā klase. Dažnedažādus skolēnus aktrise izspēlē objektu teātrī, asprātīgi izmantodama burkas, pudeles, švammes un rotaļu dzīvnieciņus. Meistarības augstākā pakāpe - šķiet, ieraugi kedā labsirdīgo, bet padumjo lamzaku, kam īpaši jāskaidro gramatikas viela, kausli zilajā rotaļu lācītī un pat atšķirības starp klases čaukstenēm, kas nemitīgi irgājas it kā korī. Pievienojiet kokteilim aktīvo darbību - sākot ar Jāpa pārģērbšanos puķainā vasaras kleitā līdz pat publikas mīlulei vistai Dorai (dzeltens celofāna maisiņš), kas izdēj olu (citrons) tieši zem pirmās rindas skatītāju kājām, pirms tam efektīvi «bēgusi» no K. Znotiņa pa visu skatuves telpu, - un sapratīsiet, ka neļauties nav iespējams, vienalga - desmit vai astoņdesmit gadu. Tas, cik viegli jūs ievilina, ir apbrīnojami. Reta parādība Latvijas izrādēs bērniem.