Nekas būtisks jau nav mainījies - politiķiem ir jābūt priekšstatam par to, kas notiek Latvijā, uz kurieni tā dodas, par situāciju, kādā mēs bijām un kāda vairs nedrīkstētu atkārtoties. Cilvēkiem skaidri jāsaprot, ka Latvija ir laukā no finanšu krīzes, bet mēs joprojām atrodamies ekonomiskajā krīzē. Un šī krīze nebeigsies līdz tam brīdim, kamēr mēs nebūsim skaidri nodemonstrējuši, ka spējam vadīt finanšu un ekonomiskos procesus savā valstī. Tā nebeigsies, kamēr nebūsim sakārtojuši budžeta problēmas, nebūsim sākuši samazināt ārvalstu parāda apjoma pieaugumu. Citiem vārdiem - kamēr Latvija nebūs nodemonstrējusi, ka tā spēj izvirzīt dzīvotspējīgu ilgtermiņa izaugsmes modeli.
Vai esošie politiķi šādu izaugsmes modeli var realizēt?
Es neņemtos spriest, ko katrs var vai nevar. Var teikt, ka Latvija šobrīd atrodas krustcelēs un mums ir ļoti nozīmīga savlaicīga, prognozējama 2012. gada budžeta pieņemšana. Ja mēs nespējam sasniegt to, ko pagājušajā gadā pēc vēlēšanām, kad ļoti ātri tapa valdība un raiti tika pieņemts budžets, tad viss iepriekš sasniegtais saistībā ar valsts finanšu sistēmas un ekonomikas sakārtošanu varētu izrādīties mazvērtīgs.
Kas ir šis lielais drauds?
Lielais drauds - ja mēs aizkavējamies ar budžeta pieņemšanu, tad nedodam signālu ārvalstu tirgiem, investoriem, neradām jaunas darba vietas, neradām bāzi jaunu nodokļu ienākumiem un vienlaikus pārsvītrojam visas cerības Latvijai 2014. gadā pievienoties eirozonai.
Valsts prezidenta Valda Zatlera nesenās uzrunas centrālais vēstījums bija par oligarhu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu valstī. Vai jūs LB amatā esat izjutis šādu ietekmi?
Centrālā banka kā neatkarīga institūcija šādu ietekmi nekad nav izjutusi. Latvijas Bankas likums ir ļoti augstas raudzes likums, kas novērš mazāko iespēju ietekmēt LB strādājošos cilvēkus. Esam lepni, ka, piemēram, LB padomē nekad nav strādājis neviens politiķis. Cita lieta, ka daži pēc darba LB ir iesaistījušies politikā.
Jūsu ilggadējs kolēģis LB Einārs Repše politikā savulaik ienāca ar ļoti skaidru vēstījumu par korupcijas apkarošanu. Kas šobrīd būtu galvenais dienas kārtības jautājums, ka jums nāktos iesaistīties politikā?
Šo jautājumu es negribētu komentēt.
Iespēju iesaistīties politikā šobrīd neapsverat?
Noteikti nē.
No 1. jūnija Latvijā palielinājās akcīzes nodoklis degvielai, alkoholam, kas ietekmēs cenu kāpumu. Kādi vēl faktori būs nozīmīgi saistībā ar inflāciju?
Kaut gan pasaules tirgos ir strauji pieaugušas naftas un pārtikas cenas, Latvijā viens no inflācijas iemesliem ir nodokļu celšana. Tāpēc pats galvenais gan pašreizējam, gan arī jaunajam valdības vadītājam būtu skaidri jāpasaka - Latvijā nodokļi vairs netiks celti. Otrs aspekts, kas ietekmē inflāciju un dara uzmanīgus, ir administratīvi regulējamo cenu izaugsme. Ir jābūt ļoti caurspīdīgam un saprotamam cenu veidošanās mehānismam, lai nebūtu tā, kā savulaik atgadījās Lietuvā, kad viena lēmuma par administratīvi regulējamas cenas palielināšanu dēļ Lietuva neizpildīja inflācijas kritēriju par 0,02%, un tā rezultātā netika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos eirozonā. Valdībai to vajadzētu pārraudzīt un veidot dialogu. Trešais aspekts ir tuvāko gadu laikā gaidāmais darba algu pieaugums publiskajā sektorā. Algu pieaugums jāsaliek cieši kopā ar produktivitātes izaugsmi un veicamo darba apjomu. Jo savulaik tieši algu pieauguma publiskajā sektorā dēļ sākās sava veida apburtais loks, kur privātie uzņēmumi sekoja algu kāpumam, lai nezaudētu darbiniekus. Arī nākamā gada budžeta konsolidācijas veids ir ļoti nozīmīgs, - ja tas notiek tikai uz ieņēmumu palielināšanas rēķina, tad spiediens uz inflāciju vienīgi pieaugs, bet, ja tas tiek darīts uz izdevumu samazināšanas rēķina, tad šāda spiediena nebūs.
Vai LB var izmantot kādus monetārus instrumentus inflācijas ierobežošanai?
Mūsu galvenais monetārais instruments ir nepieļaut valūtas kursa svārstības, nodrošinot stabilitāti finanšu tirgos, tā ierobežojot cenu svārstības. Brīdī, kad redzēsim, ka Latvijā atdzimst kreditēšana, domāsim, ko darīt ar mūsu procentu likmēm. Kamēr komercbankas tur LB ievērojamus līdzekļus - tas ir aptuveni pusmiljards latu - , mēs nevaram runāt par riskiem, ka ekonomikā ir pārāk daudz naudas.
Nesen publiskoti ekonomikas izaugsmes rādītāji Baltijas valstīs šā gada pirmajā ceturksnī. Igaunijas IKP pieaudzis par 8%, Lietuvas par 6,8%, bet Latvijas - par 3,1%. Kāpēc mēs tik būtiski atpaliekam no kaimiņiem?
Igaunija ir īpašs un studēšanas vērts piemērs, kas būtu jāpiemin kā paraugmodelis, uz ko tiekties Latvijai. Svarīgi drupināt viedokli, ka igauņi ir nejēgas, kuri iet uz nekurieni - uzkāpuši uz «Titānika» [šādu salīdzinājumu lietojuši Igaunijas eiroskeptiķi saistībā ar pievienošanos eirozonai brīdī, kad vairākās ES valstīs plosās finanšu krīze - aut.]. Es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka igauņi skaidri rāda ceļu, pa kuru mums iet. Proti, tā ir budžeta deficīta samazināšana par katru cenu, pēc iespējas ātrāka virzība uz sabalansētu budžetu, samazinot ārvalstu parāda izaugsmi un parāda apkalpošanas izmaksas. Tā ir arī iespēja valstij un tās uzņēmējiem pašiem, kad nepieciešams, iet starptautiskajos tirgos, atraisot iespēju bankām aizdot uzņēmējiem, tā radot jaunas darba vietas un jaunus nodokļu ieņēmumus budžetā.
Cik liela ir eiro loma Igaunijas ekonomikas pieaugumā?
Domāju, ka salīdzinoši neliela daļa. Tas efekts nav tik daudz no eiro kā no Igaunijas paveiktā ceļa uz eiro, paveiktajām reformām, ko novērtē investori.
Vai mēs nevaram realizēt jūsu pieminētā reformas, bet eiro neieviest? Ņemot vērā sarežģījumus eirozonā. Jo investori jau mūsu veikumu tik un tā varēs novērtēt.
Es sliektos šādam viedoklim piekrist. Ja Latvija spēj sabalansēt budžetu, ja mūsu ekonomikas izaugsme ir starp četriem, pieciem procentiem, bezdarbs sarūk zem 10% un inflācija ir ap 2%, tad uz jautājumu par to, vai vajag ieviest eiro, mēs ar augstu paceltu galvu varam teikt, ka varam par to padomāt - nogaidīt un paskatīties. Nekad neesmu uzsvēris, ka eiro vajag ieviest par katru cenu. Latvijā pirmām kārtām ir jārada izaugsmei nepieciešamie nosacījumi un, ja esam valsts, kas atbilst eiro ieviešanas kritērijiem, mēs varam paņemt pauzi un domāt, vai vajag. Eiro jau nav nekāda brīnumnūjiņa - ar tā ieviešanu Latvijā nekāda leiputrija nesāksies un mēs nekļūsim divtik bagāti.
Ja tomēr 2014. gadā mēs pievienojamies eiro, vai ir zināms, kādas varētu būt Latvijas izmaksas par eiro ieviešanu, arī izmaksas par dalību palīdzības programmās tādām valstīm kā Grieķija?
Uzreiz nevienam nav jāiesaistās citu valstu glābšanas programmās un jāsedz agrāk pieļautas kļūdas no citu dalībvalstu puses. Tā nauda, ko, piemēram, Igaunija kādam stabilizācijas fondam varbūt aizdos, pelnīs viņiem procentu maksājumus. Tās nav izmaksas, bet aizdevums. Saistībā ar eiro ieviešanu galvenās izmaksu pozīcijas būs banknošu nodrukāšana un monētu izkalšana.
Cik liela ir iespēja, ka Eiropā tiks realizēta centralizēta uzraudzība pār dalībvalstu budžetiem, tēriņiem, lai nepieļautu jaunas krīzes, kas izriet no nepārdomātas aizņemšanās un panāktu to, lai visas valstis ievērotu pašu definētus kritērijus?
Ņemot vērā, ka Latvija nav eirozonā, mēs par šīm iecerēm dzirdam tikai atsauksmes, baumas. Starp citu, tas ir viens no eiro ieviešanas pozitīvajiem blakus apstākļiem - mēs piedalīsimies arī lēmumu pieņemšanā. Pēc tiem satricinājumiem, ko ir piedzīvojušas Eiropas monetārās savienības dalībvalstis, jautājums par centralizētāku uzraudzību kļūst ļoti aktuāls. Agri vai vēlu mēs pieredzēsim centralizētu dalībvalstu budžetu caurskatīšanu, jo ir neiespējami dzīvot vienotā valūtas telpā, kur atsevišķas valstis dzīvo pāri saviem līdzekļiem un fiskāli uzvedas neatbilstoši savulaik definētiem kritērijiem un mērķiem. Tas, ka Eiropas izaugsmes un stabilitātes pakta kritēriji 2004. un 2005. gadā tika mīkstināti, manuprāt, tikai sekmēja šīs krīzes apjomu un sekas. Pat ES lielās valstis - Vācija, Francija - , pārsniedzot 3% budžeta deficīta līmeni, zināmā mērā rādīja sliktu piemēru. Ja lielākās valstis vēlāk savas finanses spēja sakārtot, mazajām valstīm tas izrādījās liktenīgi: uzauga milzu parādi, par kuriem maksās paaudzēm. Tāpēc attiecībā uz fiskālo disciplīnu mēs piedzīvosim daudz stingrāku un striktāku regulējumu.
Vai eiro pēc desmit gadiem vēl pastāvēs, proti, vai eirozona «izturēs» Grieķiju, Īriju un Portugāli?
Noteikti. Eirozona izturēs Grieķiju, Īriju un Portugāli, par to man nav šaubu. Jautājums ir, vai visas šīs valstis paliks eirozonā... Bet eiro būs un turpinās izplatīties, un būs viena no divām galvenajām pasaules valūtām.
Kas mainīsies LB dzīvē pēc eiro ieviešanas?
Nekas būtiski nemainīsies. Mēs turpināsim veikt pētījumus par ekonomisko attīstību - gan plašākā, eirozonas mērogā, veidot izaugsmes scenārijus Latvijai. Droši vien pēc eiro ieviešanas LB varētu pāriet uz viena līmeņa vadību, proti, mums nevajadzēs tik lielu padomi, varēsim domāt par jauna Latvijas Bankas likuma veidošanu.
Bijušais premjers Aigars Kalvītis intervijā Dienai nesen teica, ka, viņaprāt, LB monetārā politika 20 gadu garumā ir izrādījusies kļūdaina, jo savulaik tika pieļauta aizņemšanās ārvalstu valūtās, kas neļāva Latvijas problēmas risināt caur devalvāciju. Kā jūs komentētu šādu apgalvojumu?
Es saprotu, ka Kalvīša kungs būtu bijis laimīgs, ja Latvijā kredīti būtu bijuši tikai latos un tā vienkārši varētu ņemt un devalvēt latu. Man žēl, ka bijušais premjers neredz notikumus Baltkrievijā, kur šobrīd ir veikali izpirkti tukši, jo visi cenšas atbrīvoties no nacionālās valūtas. Kalvīša kungs pat šajos laikos, kad mums blakus ir tik uzskatāmi piemēri, atļaujas piedāvāt tādas primitīvas un neprofesionālas metodes. Šobrīd pat mūsu vislielākie kritiķi un oponenti ir atzinuši, ka Latvijas ietais ceļš krīzes pārvarēšanai ir bijis vienīgais pareizais. Mēs esam spējuši noturēties vienotajā Baltijas valstu monetārajā politikā, proti, valūtas kurss mazā, atvērtā ekonomikā ir fiksēts, un tas kalpo par stabilitātes nodrošinājumu. Devalvācijas gadījumā problēmas mums būtu bijušas diezgan nepārvaramas, un Latvijā mēs šodien redzētu pavisam citu ainu. Tas būtu bijis lēmums, ar kuru Latvijas iedzīvotāji tiktu apzagti vienā naktī, un visu iedzīvotāju uzkrājumi tiktu samazinātu vismaz uz pusi. Man arī grūti saprast, kā bijušais premjers iedomājas realizēt tādu politiku, kas Latvijā kā ES dalībvalstī liegtu bankām izsniegt kredītus dolāros vai eiro. Tā ir tāda papļāpāšana, un reāli šādas lietas nemaz nav izdarāmas.
Atklājot Ministru prezidenta Valda Dombrovska sarakstīto grāmatu par Latvijas izraudzīto ceļu finanšu krīzes pārvarēšanai, jūs sacījāt, ka 2008. gada rudenī un ziemā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) ir bijušas ļoti smagas un nopietnas sarunas par lata devalvāciju un ka LB kopā ar valdību faktiski pārliecināja SVF nedevalvēt latu. Kā jūs tolaik varējāt būt tik pārliecināts par savu taisnību, ņemot vērā, ka pasaulē atzīti ekonomisti, piemēram, Pols Krugmans, Nuriels Rubīni, bija dedzīgi devalvācijas aizstāvji?
Runājot par pasaulē atzītiem ekonomistiem, to, paldies dievam, ir vairāk nekā divi. Un viedokļi bija dažādi. Tomēr jāatzīst, ka zināms apjukums tajā laikā valdīja, jo neviens nevarēja pateikt, kā šie procesi attīstīsies, vai Latvijas valdība, parlaments spēs izpildīt nepieciešamos pasākumus krīzes pārvarēšanai. Pamata avots mūsu pārliecībai bija no negatīvajiem piemēriem - no valstīm, kur devalvācija bija veikta un, vērojot tās sekas, ko šīs valstis piedzīvoja pēc devalvācijas. Viens šāds piemērs bija Argentīna, kur skaidri bija redzams, ka devalvācija nes postu, palielina inflāciju, samazina cilvēku ienākumus daudzus gadus uz priekšu, nodrošina valsts attīstības stagnāciju un vairākkārt palielina valsts ārējo parādu. Tas nebūtu arī risinājis Latvijas tautsaimniecības problēmas saistībā ar eksporta pieaugumu. Tieši otrādi, tā tiktu nevajadzīgi sadārdzinātas tās lietas, kas vajadzīgas mūsu ražošanai un kuras mēs importējam. Izvērtējot to, secinājām, ka no devalvācijas Latvijai nebūtu nekādu ieguvumu. Mūsu slimība bija jāārstē ar tiem pašiem līdzekļiem, ar ko saslimām, proti, mēs dzīvojām pāri saviem līdzekļiem, un mums bija nepieciešams atgriezties pie ļoti vienkāršas patiesības - dzīvot pēc saviem līdzekļiem. Tērēt tikai tik daudz, cik esam nopelnījuši. Šobrīd, kad ekonomika atkopjas, redzam, ka šis ceļš ir bijis pareizs. Igaunijas ekonomika šobrīd aug straujāk, jo viņi šos konsolidācijas pasākumus bija veikuši ātrāk un kardinālāk.
Bez jau pieminētā 2012. gada budžeta pieņemšanas, kas vēl jāpaveic valsts konkurētspējas stiprināšanai tuvākajā laikā?
Ja 2012. gada budžets būs kvalitatīvs, ar deficītu tuvu pie 2,5%, tad visas pārējās lietas gandrīz kā pēc burvju mājiena pašas nostāsies savās vietās. Tiks stiprināta konkurētspēja, pieaugs eksports un mazināsies inflācija, un, visticamāk, mūs uzņems eirozonā.