Kopējais skatītāju skaits būtu vēl iespaidīgāks, ja kāds aprēķinātu arī apjomu, kādā savu iestudējumu tiešraides pasaulei piedāvā Eiropas valstu un nu jau arī Krievijas vadošie operteātri, turklāt tagad arī baleta žanrā. Publika novērtē šo iespēju, jo, nemērojot ceļu uz citu valsti, var baudīt ievērojamāko operas un baleta zvaigžņu, diriģentu, orķestru, režisoru un scenogrāfu veikumu. Latvijā īpaša vērtība ir iespēja uz slaveno teātru skatuvēm redzēt mūsu zvaigznes - Elīnu Garanču, Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku un diriģentu Andri Nelsonu. Turklāt tuvplānā un ar tādām ekstrām kā starpbrīžos piedāvātās intervijas ar māksliniekiem un ekskursijas teātra aizkulisēs.
Tas aktualizē jautājumu, kā operu tiešraides kino maina operas rādīšanas un skatīšanās veidu. Kā mainās pasnieguma veids, uztvere, prasības, un ko no operas gaidīsim turpmāk. Vai tiešraides ir operas palīgs un draugs žanra popularizēšanā vai gluži otrādi - konkurents, kas pārvilina publiku.
Klātbūtnes efekts
«Pasaules zvaigznes - kur gan citur mēs tās redzētu,» Dienai operas Dons Karloss tiešraides starpbrīdī Kino Citadele atzīst Arnis un Inta Muižnieki. «Mēs reti ejam uz kino, bet diezgan bieži uz operu kinoteātrī, jo piesaista kvalitāte, vizuālais sniegums, skaņa, klātbūtnes ilūzija un pasaules zvaigznes,» saka Arnis un Inta Muižnieki. Viņi priecājas par iespēju redzēt dažādību laikā, kad mūsu operā pirmizrāžu ir mazāk. Arnis gan uzskata uzskata, ka tie, kuri interesējas par operu, dodas gan uz teātri, gan uz kinotiešraidēm. «Es kļūstu prasīgāka,» piebilst Inta Muižniece.
«Es zinu, ka izpildījums būs fantastisks, un man tie ir svētki,» atzīstas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe Ināra Brīnuma, kura jau otro gadu ir regulāra Metropolitēna operas tiešraižu apmeklētāja. «Pirmoreiz atnācu Elīnas Garančas dēļ uz Pelnrušķīti, bet tagad esmu sapirkusi biļetes sev un vīram uz visām izrādēm. Man te ir daudz atklājumu. Nemaz nezināju, ka Rosīni uzrakstījis tik skaistu mūziku, kāda ir Armīda. A. Tomā Hamlets bija kolosāls, kopš tā laika ģībstu baritona Saimona Kīnlisaida dēļ.» Jautāta, vai redzētais mudina doties arī uz Latvijas Nacionālo operu, Ināra neslēpj: «Gluži otrādi! Godīgi sakot, savu kāri pēc operas apmierinu šeit. Aizgāju uz Jevgeņija Oņegina ģenerālmēģinājumu LNO, dziedātāju sniegums man patika, bet pārējais - ne.»
«Nedomāju, ka tā ir konkurence, kurā viens otru iznīcina, jo dzīvais izpildījums tomēr ir neatsverams. Uzreiz interesējos, kas jauns mūsu Operā,» iebilst mākslas vēsturniece Laima Slava. «Izrādēs piedalās nopietni spēki, un reizēm ir prieks paskatīties uz dziedātājiem tuvplānā. Tomēr gan Karmenā, gan Reinas zeltā man krita uz nerviem kameras raustīšana, jo vairāk par tuvplāniem gribēju redzēt kopskatus. Dons Karloss gan ir reize, kad man tas netraucē. Āriju un duetu subtitros varu līdz galam iepazīt man it kā zināmo operu saturu. Man šīs izrādes patīk arī tāpēc, ka tajās režija seko mūzikai, nepazaudējot to režijas teātra vārdā,» uzskata L. Slava.
«Iespaidīgi, izrādes ir ļoti augstā līmenī. Dzied zvaigznes, vokāli un arī teatrāli viss ir nostrādāts. Pēc tā visa nemaz nekārojas nākt uz mūsu Nacionālo operu, kur dziedātāji ir labi, bet iestudējumu kvalitāte pavisam slikta,» tiešraides slavē ārsts un operas mīļotājs Dzintars Emziņš. Tiesa, traucē tehniskās kļūdas pārraidīšanas režīmā: «Borisā Godunovā, kurā dziedāja Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko, atbildīgajā ārijā solistu nemaz nevarēja redzēt. Šoreiz Donā Karlosā pazuda skaņa.»
Arī tulkotājs Raimonds Auškāps šurp nākot režisoru un izpildītāju dēļ. «Skatoties redzu, cik labs Otello ir mūsu Aleksandrs Antoņenko, cik izcils dons Karloss ir Roberto Alanja.» Mūsu operu R. Auškāps apmeklējot «ne tik ļoti», taču priecājas par teātrī sasniegto līmeni un norāda, ka arī Metropolitēna operas izrādes ne vienmēr ir līmenī: «Atceroties pagājušās sezonas Aīdu, ir mazliet kauns.» Kā tiešraižu priekšrocību viņš vērtē iespēju redzēt tuvplānus, kas nav iespējams teātrī. Tomēr dzīvā izrāde ir daudz pārāka.
«Bezgala jauki, brīnišķīgi - augstais līmenis un arī tas, ka māksliniekus intervē turpat uz skatuves. Man tas Roberto Alanja tā patīk! Un mūsu Elīnīte [Garanča]! Es ļoti mīlu operu, apmeklēju arī mūsu teātri, cik nu ir iespējams. Bet šīs izrādes ne ar ko nevar salīdzināt,» atklāj Helita Jegorova, kurai biļetes dāvina meita. Lilija Greidāne, kura pati ilgus gadus dziedājusi Operā un māca nākamos solistus, vēlētos, lai tiešraides apmeklētu vairāk topošo dziedātāju. «Taču viņiem tas diemžēl nav pa kabatai, un studentiem te nav atlaižu,» pārdzīvo L. Greidāne.
Lielāka atbildība
Kinozāle noteikti ir skatītāju pilna, ja tiešraidē solīts kāds no Latvijas māksliniekiem. Ž. Bizē Karmenu ar pasaulslaveno Latvijas operdīvu Elīnu Garanču titullomā lielā pieprasījuma dēļ pagājušajā ziemā nācies atkārtot 10 reižu! Tas ir rekords visu līdz šim rādīto tiešraižu kontekstā.
Karmenas lomā E. Garanča piedalījās arī labdarības izrādē Valensijā - tas bija projekts pret sociālo atstumtību, kuru Eiropas valstu kinoteātros un stadionos rādīja bez maksas šā gada vasarā. Tagad pēc Karmenas lomā gūtās slavas E. Garanča atzīst: «Ar šīm translācijām esmu ieguvusi fanus vārda vistiešākajā nozīmē visā pasaulē - Brazīlijā, Meksikā, Jaunzēlandē... Šīs zemes tomēr ģeogrāfiski ir tik tālu, bet Metropolitēna operas translācijas aizsniedz arī vistālākos nostūrīšus. Ievēroju, ka manam vārdam ir lielāks svars. Tajā pašā laikā ir lielāka atbildība - no manis gaida vairāk.» Un nav iedomājams, ka kāds, klausoties operdīvu, kinozālē grauztu popkornu!