Apbēdināts humānisms
Divi delartiskām maskām līdzīgi personāži - Vladimirs (mīļi saukts par Didī) un Estragons (Gogo) - gaida parādāmies Godo. Šī gaidīšana ir vienīgais reālais notikums viņu dzīvē, tāpat kā nokaltis koks - vienīgā telpas iezīme, kas gan neko nemaina, tāpat kā neko nemaina divu citu tikpat delartisku personāžu - varaskārā Poco un beztiesiskā sulaiņa Lakī - izslīdēšana cauri viņu teritorijai, un neko nemaina arī ikvakaru atnākošā puisēna paziņojums, ka tikšanās ar Godo atlikta uz rītdienu. Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka absurda iedibinātāju no vēsturiskām, sadzīviskām un jebkurām citām reālijām abstrahētais individuālisms ir «apbēdināta humānisma forma, ko caurauž skumjš un atriebīgs sarkasms par šķiršanos no melīgiem sabiedriskajiem ideāliem, kam tika ziedots tik daudz gadu desmitu un dzīvju» (Boriss Zingermans). Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās tā bija vilšanās par pasaules kara «varonības» gara izplēnēšanu mietpilsoniskā ikdienā. Taču režisore, iestudējot šo lugu šodien, kad vilšanās ir teju sinonīms sabiedrības pašsajūtai, respektējusi to, ka absurda kā žanra mērķis nekad nav bijis neko «attēlot», vēl jo vairāk - kritizēt. Absurda teātrī, ja ļaujas tā ērmīgajiem (jeb absurdajiem) spēles noteikumiem, par galveno virzītājspēku, par tā pamatu, galveno «domu», pat saturu kļūst komunikācijas problēma un «absurda drāma bieži pārtop pārspriedumos par teātri kā tādu, par metalugu» (Patriss Pavī). Nedz Beketa, nedz Jonesko absurda lugas nav nolasāmas bez komisma un humora izjūtas, turklāt vēsturiskas - luga Gaidot Godo atsaucas gan uz itāļu commedia dell'arte, gan burlesku. Izrādē pārsteidz, cik atbilstoša šim hrestomātiskajam absurda paraugam ir pazīstamo stand up komiķu Jāņa Skuteļa un Vara Klausītāja duets galvenajās lomās. Arī Daces Džeriņas dekorācija Dalī tradīcijās - uzgleznotais prospekts ar vientuļo koku tuksnesī - ir trāpījums desmitniekā. Abi komiķi - nepārspīlējot, tomēr arī nenotušējot līdzību ar Beketa iecienītajām mēmā kino zvaigznēm Čārliju Čaplinu (Skutelis) un Basteru Kītonu (Klausītājs) - konsekventi darbojas ekscentriskas klaunādes stilā, kur dialogs ir savstarpēja žonglēšana, lai pārsteigtu otru, kur svarīgs ir temps un par personāža psiholoģiskajām peripetijām nešaubīgi svarīgāks ir stils. Paradoksālā kārtā tieši šis izteikti nereālistiskais spēles veids saista skatītāju uzmanību, izraisa viņu līdzjūtību un, protams, liek smieties. Beketa lugas tekstam aktieri un režisore sekojuši ļoti rūpīgi, izmantojot arī improvizācijas telpu, piemēram, paklausot Beketa remarkai «apmainās ar lamuvārdiem», Gogo un Didī velta viens otram dažādus smieklīgus apzīmējumus, arī «ķesteris» un «kritiķis», no kura V. Klausītāja Vladimirs jeb Didī nogāžas, stiprā vārda satriekts.
Kvalitatīva izklaide
Diemžēl «profesionālie» aktieri, īpaši Mārtiņš Liepa ļaunā un baisā Poco lomā, pārlieku aizraujas ar teksta tonēšanu psiholoģiskās niansēs, smeļoties no plašās ļaundaru lomu pieredzes Valmieras teātrī. Jura Strenga fiziskā atbilstība nodzītā, sirmā Poco kalpa Lakī lomai ir apbrīnojama, taču viņa solo numurs izvēršas ne tikai pārējo personāžu, bet arī skatītāju pacietības pārbaudē. Šī pārīša parādīšanās izrādes darbībai piešķir lēnāku ritmu, bet ne jēgu. Pats Bekets uz jautājumu - kas ir Godo? -, kas viņam neskaitāmas reizes uzdots viņa slavenākās lugas sakarā, nikni esot atcirtis: «Ja es būtu zinājis, kas ir Godo, es to būtu pateicis savā lugā.» Baņutas Rubesas un KIT kopdarbā visiem skaidrs, ka nekāda Godo nav un tas nekad neatnāks. Ne tikai tāpēc, ka vairākums skatītāju to vienkārši zina - pat tie, kas lugu nekad nav lasījuši vai redzējuši, - līdzīgi kā teju visi zina Hamleta atslēgas jautājumu. Ja nav jautājuma, neviens arī nemeklē atbildi.