Gan sekmīgi, gan cīkstoties ar problēmām. 1989.gadā mēs vēl tikai tiecāmies pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Bija jautājums, vai spēsim demokrātiski attīstīties, vai spēsim bez asinsizliešanas atvadīties no Padomju Savienības. Mums taču tika draudēts. Nākamajā dienā pēc Baltijas ceļa Kremlis pamatīgi apskaitās, viss vēl varēja gadīties. Vēl bija priekšā valstiskuma atjaunošana - līdzās tik nokaitinātam kaimiņam. Domas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) tobrīd, protams, vēl nebija. Taču jau 1990.gadā mēs Baltijas Padomes vārdā (parakstus likām Arnolds Rītels, Anatolijs Gorbunovs un es) uzrakstījām vēstuli Eiropas Parlamentam (EP), EDSO un ANO. Tajā atgādinājām, ka mēs atkal esam un gribam pievienoties šīm organizācijām. Neviena mums neatbildēja. Taču mēs bijām formulējuši turpmākos mērķus. Pirmais bija neatkarība. Tas tika pateikts iespaidīgi - Baltijas ceļā piedalījās aptuveni divi miljoni cilvēku. Pasaule un Eiropa vairs nevarēja to nepamanīt. Manifestācijai bija ļoti liela politiska un morāla nozīme - divi miljoni nav pagrīdnieku grupas, bet tautas.
Neatkarības atgūšana nozīmēja jaunu laiku sākšanos. Kā mēs - Lietuva, Latvija, Igaunija - esam izmantojuši tā dotās iespējas?
Ne pilnībā. Kas tagad ņemsies spriest, vai viss varēja veidoties citādi. Iedibinājām demokrātiju, un tas arī noteica mūsu valstu nākotni. Tauta jau nav viendabīga, mēdz būt sašķelta. Ir daļa cilvēku, kas vēl tagad nopūšas, atceroties padomju laikus, pagātni. Jums ir sava specifika - liels daudzums nelatviešu, tie vai nu atbalsta eiropeisku valsti, vai sliecas uz PSRS mantinieces pusi. To rāda jaunā Rīgas mēra ievēlēšana.
Var minēt kādu likteņa ironiju. Jūs un Alfrēds Rubiks savulaik bijāt dažādās barikāžu pusēs, tagad abi darbosieties EP.
EP nav struktūru, kurās būtu pārstāvētas nacionālās delegācijas. Mūsu EP Tautas partiju grupā nav problēmu, esam līdzīgi domājoši. Domstarpības mēdz būt ar liberāļiem un sociālistiem, piemēram, Krievijas politikas izvērtējumā. Vēl tālāk pa kreisi ir komunisti, un ar viņiem ir grūti runāt. Notiek debates un balsojumi, kuros jautājumi tiek izlemti. Man nav nekādas vajadzības iet pie Rubika un mēģināt sākt sarunu. EP jau darbojās Tatjana Ždanoka, kura uzdevās par Latvijas interešu paudēju. Politikas lietpratējiem bija skaidrs, ka viņa pārstāv Krievijas intereses.
Kā intereses, jūsuprāt, EP aizstāvēs Rubiks?
Grūti pateikt. Varbūt tāpat - Krievijas intereses. Latvijas valstiskuma atjaunošanas laikā viņš tās aizstāvēja. Viņš iestājās par Maskavai pakļautu Padomju Latviju. Tagad viņam būs iespēja propagandēt Padomju Savienības atjaunošanu, kaut arī tam nav jēgas, kaut arī pārmaiņas ir neatgriezeniskas - Padomju Savienība vairs nav iespējama. Impēriskie spēki var mēģināt mūs pakļaut, padarīt par satelītiem, tas ir acīmredzami - gan ar ekonomikas palīdzību, gan informatīvi.
Krievija ienāk Lietuvā. Tā, piemēram, ir nopirkusi vienu no ietekmīgākajiem laikrakstiem - Lietuvos rytas.
Krievijas kapitāls pašlaik iegādājas Lietuvas plašsaziņas līdzekļus, būs jāskatās, vai te kas darāms.
Kāpēc Krievija tiecas pēc ietekmes Lietuvā? Vai Kaļiņingradas dēļ?
Ne tikai. Protams, Kaļiņingrada ir jūtīgs jautājums. Kaļiņingradas apgabals ir nedabisks veidojums. Eirāzijas gabals pašā Eiropas sirdī un ar visiem saviem «tikumiem». Krievija tur nejūtas drošībā, - vēl jo vairāk tāpēc, ka saprot - tiesību taču nav.
Vai Lietuvā ir prokremliski politiskie spēki?
Protams, ir. Ir vecie komunisti un kādreiz ar VDK saistīti cilvēki. Kā teicis Putina kungs, viņš nezinot, kas tas ir - bijušais čekists. Tas jāpatur prātā, šie cilvēki ieņem amatus, bīdās uz augšu. Legalizējas, raksta atmiņas, kā visu mūžu cīnījušies par Lietuvu.
Lietuvā par prezidenti pirmo reizi kļuvusi sieviete. Kā jūs vērtētu Grībauskaites kundzi saistībā ar uzdevumiem, kas viņai būtu jārisina?
Uzdevumi ir milzīgi, un viņa to apzinās. Viņa varēja izvēlēties daudz mierīgāku dzīvi, arī labāk nodrošinātu par to, kāda viņai būs turpmāk. Viņa grib labot stāvokli valstī.
Kāda politiķe viņa jūsu skatījumā ir? Pirmie soļi bija enerģiski - viņa runāja par valdības «patīrīšanu».
Ziniet, tā ir bijis gandrīz vienmēr. Katrs jaunais prezidents tiecas kaut ko mainīt, taču tas nav pats svarīgākais. Jācer, ka viņa uzlabos ierēdņu darbu nozīmīgās struktūrās, piemēram, Valsts drošības departamentā, arī ierēdņu korupcijas apkarošanas iestādē, kas izveidota deviņdesmito gadu otrajā pusē. Drošības departamentu izveidoja agrāk, taču tam visu laiku traucēja strādāt. «Gadāja», lai tas būtu vājš un mazefektīvs. Korupcijas apkarotāji strādā nedaudz efektīvāk. No prezidenta ir atkarīgs diezgan daudz: prezidents iesaka Seimam šo iestāžu vadītāju kandidātus, var prasīt no viņiem pārskatu par padarīto. Izvērtēt padarīto. Tam ir nozīme. Ja prezidents kritizē, tas vadītājam nozīmē problēmu. Pie mums nereti skandalozas lietas tiek pakāpeniski noraktas. Te skarbs prezidenta viedoklis varētu mainīt stāvokli.
Lietuvai nebija savas Parex bankas, taču izskanējis, ka jūsu valstij nāksies domāt par aizņēmumu.
Par to runā jau kādu pusgadu vai pat ilgāk. Jā, runā. Ir visādi eksperti un konsultanti, kas dod padomus, kritizē valdību par to, ka tā grib izvairīties no vēršanās Starptautiskajā Valūtas fondā. Valdībai ir savi apsvērumi. Latvijā zina, ko nozīmē aizņemšanās un ar to saistītie ierobežojumi: daudzām darbībām nepieciešama atļauja. Nav teikts, ka Lietuvai nevajadzēs aizņemties, taču ir skaidrs, ka valdība grib no tā izvairīties. Valdība enerģiski ķērās pie stingras taupības, valsts izdevumi tiek apcirpti, taču problemātiskie laiki vēl nav galā. Ir eksperti, kas uzskata, ka kritiska var izrādīties gada nogale, un saista to ar situāciju Latvijā. Ja Latvijas stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies, tas neapšaubāmi ietekmēs stāvoli Lietuvā. Turklāt pasaulē uz Baltijas valstīm skatās kā uz vienotu ekonomisko telpu.
Ir tāds pasens un jūtīgs jautājums: Latvijas un Lietuvas jūras robežlīgums, kas ir nosprūdis jau savus desmit gadus.
Līguma tapšanas laikā es biju Lietuvas parlamenta priekšsēdētājs, tikos ar daudzām augstām Latvijas amatpersonām. Līgums ir parakstīts, nav tikai pielikts pēdējais punkts. To nav ratificējusi Latvijas Saeima. Lietuvas parlaments to izdarīja - pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Latvijas parlaments nav to izdarījis un pats par nepadarīto īpaši nesatraucas. Grūti spriest, kas to ietekmē. Klusībā domāju, ka atsaukšanās uz neapmierinātiem zvejniekiem, kuriem mazliet sarukšot mencu nozvejas vietas, ir tikai atrunas. Latvijai ir tik daudz jūras, un Lietuvai - tik maz. Vai nu gluži līguma dēļ kāda arodbiedrība gāzīs Latvijas valdību vai «slikti» nobalsos vēlēšanās. Īstas loģikas novilcināšanā nav. Tāpēc ir loģiski pieņemt, ka pastāv kāds politisks spēks, kas negrib, lai līguma lietā viss tiek izdarīts līdz galam. Vēl jāpiemin iespēja iegūt naftu jūras šelfā. Par to var debatēt vēl kādus divdesmit trīsdesmit gadus.
Sakiet, vai no kustības Sajūdis laikiem ir saglabājusies, teiksim tā, vecbiedru grupa, cilvēki, kas palaikam sanāk kopā?
Jā, piedevām organizācija Sajūdis pastāv vēl tagad. Tā vairs nav ietekmīga, ne tuvu ne tāda, kāda bija ziedu laikos. Taču kā organizācija Sajūdis nav norakstīta. Tai ir savas struktūras. Protams, vājākas, un tās pastāv ne visos rajonos un pilsētās. Taču vietumis tiek izdotas savas avīzītes, rīkoti pasākumi, pieminot nozīmīgus notikumus. Tiek rīkotas arī patriotiskas akcijas. Tāpat tiek izstrādāti dokumenti, kuros pausts Sajūdis skatījums uz valstī notiekošo un pastāvošajām problēmām. Sajūdis ir aktīvs priekšvēlēšanu konsultants - iesaka, par ko būtu vērts balsot. Sajūdis mēdz nākt klajā ar kritiskiem paziņojumiem saistībā ar valdības darbu. Kustība turpina pastāvēt un gatavojas aktīvi piedalīties pasākumos, kuros pieminēs Baltijas ceļa divdesmito gadskārtu. Protams, ne jau kā organizētājs - šīs rūpes uzņemsies valsts. Vakarā Viļņā, Katedrāles laukumā, paredzēts liels koncerts. Savukārt Sajūdis gādās, lai cilvēki, kas to vēlēsies, varētu nostāties uz šosejas tajā pašā vietā, kur tie stāvēja pirms divdesmit gadiem.