Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, Saeimas lēmums vainagotu 15 gadu ilgo diskusiju par partiju finansēšanas modeļiem. Latvija ir viena no pēdējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā partijas tiek finansētas tikai no privātiem avotiem. Līdz ar to mums bija lieliska iespēja mācīties no citu valstu kļūdām un izveidot efektīvu partiju finansēšanas sistēmu. Tādu, kas spētu risināt Latvijas partiju sistēmai raksturīgās problēmas. Piemēram, mazināt partiju vajadzību pēc nereti korumpējošiem privātiem ziedojumiem. Laikā starp vēlēšanām pamodināt partijas no ziemas miega. Samazināt partijas «naudas maisu» ietekmi partijas lēmumu pieņemšanā.
Diemžēl tā visa ir teorija. Realitātē reforma, kas balsošanai tiks piedāvāta deputātiem, būs vāja. Problēmas sakne - kliedzoša nesabalansētība starp valsts piešķirtā finansējuma apjomu un partijas reālajām vajadzībām priekšvēlēšanu kampaņā. Pat nākamo vēlēšanu uzvarētāji no valsts budžeta diez vai saņems vairāk nekā 100 000 latu gadā. Vienlaikus vēlēšanās partijām likums ļauj tērēt aptuveni sešas reizes vairāk politiskajām reklāmām vien. Līdz ar to jau tagad ir skaidrs, ka jaunās reformas ietekme būs niecīga.
Tā tam nevajadzēja notikt. Nepieciešamo likumu komplektu valsts finansējuma partijām ieviešanai vēl pagājušā gada sākumā izstrādāja Tieslietu ministrijas organizēta darba grupa. Darba grupas piedāvātais risinājums: ne tikai piešķirt valsts finansējumu partijām, bet vienlaikus samazināt arī to vajadzību pēc papildu naudas, nosakot divu stundu politiskās reklāmas apjoma ierobežojumu televīzijā un padarot partijām pievilcīgāku sabiedrisko raidorganizāciju piedāvāto bezmaksas raidlaiku (ļaujot to sadalīt sīkākos nogriežņos). Diemžēl joprojām publiski neizskaidrotu iemeslu dēļ valdošā koalīcija un toreizējais tieslietu ministrs M. Segliņš izšķīrās uz Saeimu sūtīt tikai partijām saldāko jauninājumu daļu - kas tieši attiecās uz valsts finansējumu. Pārējie, partijām rūgtākie jauninājumi tika nobremzēti. Viņa pēcteči tieslietu ministra amatā nebija aktīvāki.
Vēlāk jau Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā tika runāts par īpašu darba grupu, kas līdz pat šīs Saeimas sasaukuma beigām izstrādās kompleksu risinājumu partiju finansēšanas sistēmas reformai. Šī darba grupa strādāšot tad, kad komisija pabeigšot darbu pie pašām steidzamākajām priekšvēlēšanu aģitācijas regulējuma izmaiņām, kurām bija jāstājas spēkā vēl pirms 2010. gada vēlēšanām. Pateicoties komisijas darbam, steidzamie grozījumi maijā tomēr tika pieņemti - cerams, ka tie palīdzēs garantēt godīgu 2010. gada priekšvēlēšanu kampaņas norisi. Taču «komplekso jautājumu» darba grupa tā arī nesanāca. Tā vietā jau patlaban pavirši izdiskutētā iecere par valsts finansējumu partijām tiek virzīta uz trešo lasījumu.
Manuprāt, tas ir bezatbildīgi. Ne tikai tāpēc, ka vēlāk Saeimā var arī nebūt politiskās gribas vienoties par Tieslietu ministrijas darba grupas sagatavotajiem ierobežojumiem, bet arī tāpēc, ka partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumi ir jāskata kompleksi.
Ir vairāki veidi, kā valsts finansējumam partijām piešķirt lielāku jēgu. Izvērtējumu būtu pelnījušas idejas par priekšvēlēšanu tēriņu griestu palielināšanu, politisko reklāmu raidorganizācijās aizliegšanu, apjoma ierobežojumiem vai pat par valsts finansējuma partijām apjoma palielināšanu. Jo, pat Baltijas valstu kontekstā raugoties, 427 tūkstoši latu uz visām Latvijas partijām, kas pārvarējušas 2% barjeru, ir ļoti pieticīga summa, kurai ir jēga tikai tad, ja arī partiju vajadzība pēc naudas ir minimāla. Salīdzinājumam Igaunijā 2007. gadā partijām tika piešķirti aptuveni 2,7 miljoni latu. Lietuvā 2010. gadā partijas saņems 1,1 miljonu latu (2008. gadā tās saņēma pat četrus miljonus latu).
Jāatzīst, ka šajā situācijā ir grūti noteikt mazāk ļauno scenāriju - vai sliktāk būs tad, ja Saeima šo nepilnīgo reformu īstenos vai noraidīs. Noraidījums vai prezidenta lēmums nosūtīt likumu otrreizējai caurlūkošanai dotu iemeslu diskusijai pēc būtības par valsts finansējuma piešķiršanas jēgu. Taču nav lielu cerību, ka Saeimas deputāti līdz šī sasaukuma beigām spēs vienoties par kompleksiem grozījumiem aģitācijas regulējumā (pat ja šīs izmaiņas attiektos uz 2012. gadu), līdz ar to ir risks, ka šie jautājumi tad nogrimtu līdz pat jaunā Saeimas sasaukuma sanākšanai. Bez garantijām, ka arī nākamā Saeima spētu tos atrisināt.
Bet arī likuma pieņemšana nav Latvijas partiju finanšu problēmu risinājums. Jau minēju, ka efekts no valsts finansējuma partijām atrauti no plašākā konteksta būs minimāls. 100 000 latu lielākajām politiskajām partijām ir nozīmīga summa tikai starpvēlēšanu gados. Ar jau apēstu «saldo ēdienu» valsts finansējuma formā diez vai partijas būs iekārdināmas domāt par stingrākiem aģitācijas ierobežojumiem. Līdz ar to labums no šīs reformas gan partijām, gan sabiedrībai būs niecīgs.
Abos gadījumos - gan tad, ja likumu pieņems, gan tad, ja noraidīs, - ar Saeimas balsojumu partiju finansēšanas sistēmas reforma nebūs beigusies. Pieredze rāda, ka šajos jautājumos nav vienkārša apvedceļa. Ja problēmas ir pamanāmas vēl likuma tapšanas stadijā un netiek pienācīgi atrisinātas, ar laiku tās kļūs tikai izteiktākas. Nebūtu labi, ja arī 9. Saeima šo mokošo partiju finanšu reformēšanas pienākumu atstātu mantojumā nākamajam sasaukumam.