Nāves kulta slavinājums JRT izrāde noteikti nav, latviešiem tik dabiskās vides (kapu) pārcēlums teātra mēmajā telpā nedz pretendē, nedz rada priekšstatu par mūsu kapusvētku krāšņo rituālu (toties to papilnam veido M. Grauda fotofilma no Vīnes, Meksikas, Latvijas kapiem uz ekrāna), arī 13 aktieru - kapu pūtējorķestra dalībnieku - muzicēšana ir sēri žēla gan pēc formas, gan satura (kaut gan publikai ļoti patīk bītlu Yesterday «kapu formātā»). Vai šāds režijas minimālisms spēj izaicināt prasīgu, ar JRT kolektīvās daiļrades izcilajiem produktiem (Garā dzīve, Latviešu mīlestība, Melnais piens, Vectēvs…) izlutinātu skatītāju uz eksistenciāli dziļu sarunu par godīgas askēzes nepieciešamību - gan teātrī, gan dzīvē - ir un paliek, kā Odesā teiktu, viens dikti liels jautājums. Koncepts - JRT latviešu identitātes epopeju noslēgt ar skopu teatrāli muzikālu mesu - ir lielisks. Bet realizācija atstāj mazuma piegaršu. Varbūt izrāde - oratorija tikai ar foto fonu būtu bijusi efektīgāka? Tagad - par daudz pašdarbniecisku māžu orķestrantu - tipāžu funkcijas pildot.
,,,,,
11 aktieri un divi mūziķi sēž uz tukšas skatuves rindā novietotos krēslos. Katram rokā kāds pūšamais instruments. Viņi stāsta anekdotes par kapu svētkiem, ko periodiski pārtrauc, lai kopīgi «nopūstu» kādu J. Nīmaņa aranžētu muzikālu gabalu. Aktieri, sparīgi atražojot savus štampus, atveido kādu provinces bēru pūtēju orķestri. Taču bēda tā, ka teātris šoreiz it kā paliek šo provinciāļu apziņas līmenī. Neizdevās sajust to neredzamo, bet nepārprotamo otro dimensiju, kas, savienota ar sadzīvisko, visiem zināmo vulgāro viedokli par lietām, parasti veido A. Hermaņa izrāžu neatkārtojamo pievilcību, unikālo traģikomisko stilu. Ir vēl bēdīgāk: ja izrādē neizskanētu A. Stroda varoņa nopietnais monologs par tēva bērēm, varētu domāt, ka uz JRT skatuves ir cilvēki, kuri nezina, ko vispār nozīmē nāve. Uz ekrāna nemitīgi mainās M.Grauda kolorītas fotogrāfijas, kurās redzami nevarīgi, vecuma sakropļoti, kā arī resni, negaumīgi (no tirgus lētajām būdām) ģērbušies cilvēki dažādās kapu svētku situācijās. Rodas neērtības sajūta. Itin kā teātris augstprātīgi vīpsnātu par neaizsargātajiem, resp., par t.s. vienkāršajiem cilvēkiem, pie kuriem pats sevi nepieskaita. Ar pārsteigumu programmā izlasīju, ka teātris plānojis pētīt latviešu «unikālo tradīciju, kāda nav nevienā citā Eiropas zemē - kapusvētkus». (Mākslinieciski un loģiski nevarīgs ir Latvijas «kapeņu stāstiņu» papildinājums ar ieskatu Vīnes un Meksikas kapos.) Kāpēc neizdevās superoriģinālā iecere? Laika trūkuma vai noguruma dēļ? Pašpārliecinātība («gan jau aizies» pats no sevis) vainīga? Vai arī sevi sāk izsmelt kolektīvā radīšanas metode?
,,,,,
Mīļi un ierasti aizrit JRT antropoloģiskā pētījuma par latviešiem noslēdzošā daļa, kas, loģiski, vēstī par nāvi. Līdzīgi kā «Melnajā pienā» (tajā visai banālās atziņas par Latvijas lauku dzīvi gan oriģinālākas darīja skaistas vizuālās metaforas) «Kapusvētki» necenšas pārsteigt - tie vērsti uz atpazīšanu. Skatītājs ierauga situācijas, izdzird atgadījumus, aplūko fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā paša vai radu pieredzi. Rodas jautājums, vai atlasītie gadījumi ir tie raksturīgākie, vai, gluži otrādi, savdabīgākie, jo ne visi izskan vienlīdz spēcīgi. Bēru muzikantu pūtējorķestrī (kas skan tieši tik šķībi, kādu esmu dzirdējusi spēlējam bērēs) nav spilgtu personību - režisora mērķis tiešām bija radīt orķestri. Plašāka vieta/laiks izpausmei atvēlēta vien Gundaram Āboliņam, kas to aizpilda ar īstu konferansjē meistarību, un Maijai Apinei, kuras ezotēriskā atrautība no grēcīgās zemes dažkārt nojauc lomas robežas, tomēr tas ir arī vienīgais tēls, kas liek aizdomāties par cilvēka/gara attiecībām ar nāvi, jo pats it kā atrodas uz robežas ar to. Ja fotogrāfijas tiktu projicētas labākā kvalitātē, «Kapusvētkus» varētu nosaukt par izrādi - instalāciju, jo Mārtiņa Grauda attēli spēlē daudz lielāku lomu nekā dzirdētie stāsti (mazliet naivs un no ētikas viedokļa diskutabls šķiet sižetiskās ilustrēšanas paņēmiens, kad bilde tiek saturiski pieskaņota stāstam - vai tajā attēlotie ļaudis zina par kontekstu, kādā tiek ievietoti?). Tomēr izrāde - arī salīdzinoties ar Vīnes kapiem un Meksikas kapusvētkiem - vairāk līdzinās ilustrētai populārai enciklopēdijai, ne dziļam pētījumam vai dzejolim.#
,,,,,
Nāves kulta slavinājums JRT izrāde noteikti nav, latviešiem tik dabiskās vides (kapu) pārcēlums teātra mēmajā telpā nedz pretendē, nedz rada priekšstatu par mūsu kapusvētku krāšņo rituālu (toties to papilnam veido M. Grauda fotofilma no Vīnes, Meksikas, Latvijas kapiem uz ekrāna), arī 13 aktieru - kapu pūtējorķestra dalībnieku - muzicēšana ir sēri žēla gan pēc formas, gan satura (kaut gan publikai ļoti patīk bītlu Yesterday «kapu formātā»). Vai šāds režijas minimālisms spēj izaicināt prasīgu, ar JRT kolektīvās daiļrades izcilajiem produktiem (Garā dzīve, Latviešu mīlestība, Melnais piens, Vectēvs…) izlutinātu skatītāju uz eksistenciāli dziļu sarunu par godīgas askēzes nepieciešamību - gan teātrī, gan dzīvē - ir un paliek, kā Odesā teiktu, viens dikti liels jautājums. Koncepts - JRT latviešu identitātes epopeju noslēgt ar skopu teatrāli muzikālu mesu - ir lielisks. Bet realizācija atstāj mazuma piegaršu. Varbūt izrāde - oratorija tikai ar foto fonu būtu bijusi efektīgāka? Tagad - par daudz pašdarbniecisku māžu orķestrantu - tipāžu funkcijas pildot.
,,,,,
11 aktieri un divi mūziķi sēž uz tukšas skatuves rindā novietotos krēslos. Katram rokā kāds pūšamais instruments. Viņi stāsta anekdotes par kapu svētkiem, ko periodiski pārtrauc, lai kopīgi «nopūstu» kādu J. Nīmaņa aranžētu muzikālu gabalu. Aktieri, sparīgi atražojot savus štampus, atveido kādu provinces bēru pūtēju orķestri. Taču bēda tā, ka teātris šoreiz it kā paliek šo provinciāļu apziņas līmenī. Neizdevās sajust to neredzamo, bet nepārprotamo otro dimensiju, kas, savienota ar sadzīvisko, visiem zināmo vulgāro viedokli par lietām, parasti veido A. Hermaņa izrāžu neatkārtojamo pievilcību, unikālo traģikomisko stilu. Ir vēl bēdīgāk: ja izrādē neizskanētu A. Stroda varoņa nopietnais monologs par tēva bērēm, varētu domāt, ka uz JRT skatuves ir cilvēki, kuri nezina, ko vispār nozīmē nāve. Uz ekrāna nemitīgi mainās M.Grauda kolorītas fotogrāfijas, kurās redzami nevarīgi, vecuma sakropļoti, kā arī resni, negaumīgi (no tirgus lētajām būdām) ģērbušies cilvēki dažādās kapu svētku situācijās. Rodas neērtības sajūta. Itin kā teātris augstprātīgi vīpsnātu par neaizsargātajiem, resp., par t.s. vienkāršajiem cilvēkiem, pie kuriem pats sevi nepieskaita. Ar pārsteigumu programmā izlasīju, ka teātris plānojis pētīt latviešu «unikālo tradīciju, kāda nav nevienā citā Eiropas zemē - kapusvētkus». (Mākslinieciski un loģiski nevarīgs ir Latvijas «kapeņu stāstiņu» papildinājums ar ieskatu Vīnes un Meksikas kapos.) Kāpēc neizdevās superoriģinālā iecere? Laika trūkuma vai noguruma dēļ? Pašpārliecinātība («gan jau aizies» pats no sevis) vainīga? Vai arī sevi sāk izsmelt kolektīvā radīšanas metode?
,,,,,
Mīļi un ierasti aizrit JRT antropoloģiskā pētījuma par latviešiem noslēdzošā daļa, kas, loģiski, vēstī par nāvi. Līdzīgi kā «Melnajā pienā» (tajā visai banālās atziņas par Latvijas lauku dzīvi gan oriģinālākas darīja skaistas vizuālās metaforas) «Kapusvētki» necenšas pārsteigt - tie vērsti uz atpazīšanu. Skatītājs ierauga situācijas, izdzird atgadījumus, aplūko fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā paša vai radu pieredzi. Rodas jautājums, vai atlasītie gadījumi ir tie raksturīgākie, vai, gluži otrādi, savdabīgākie, jo ne visi izskan vienlīdz spēcīgi. Bēru muzikantu pūtējorķestrī (kas skan tieši tik šķībi, kādu esmu dzirdējusi spēlējam bērēs) nav spilgtu personību - režisora mērķis tiešām bija radīt orķestri. Plašāka vieta/laiks izpausmei atvēlēta vien Gundaram Āboliņam, kas to aizpilda ar īstu konferansjē meistarību, un Maijai Apinei, kuras ezotēriskā atrautība no grēcīgās zemes dažkārt nojauc lomas robežas, tomēr tas ir arī vienīgais tēls, kas liek aizdomāties par cilvēka/gara attiecībām ar nāvi, jo pats it kā atrodas uz robežas ar to. Ja fotogrāfijas tiktu projicētas labākā kvalitātē, «Kapusvētkus» varētu nosaukt par izrādi - instalāciju, jo Mārtiņa Grauda attēli spēlē daudz lielāku lomu nekā dzirdētie stāsti (mazliet naivs un no ētikas viedokļa diskutabls šķiet sižetiskās ilustrēšanas paņēmiens, kad bilde tiek saturiski pieskaņota stāstam - vai tajā attēlotie ļaudis zina par kontekstu, kādā tiek ievietoti?). Tomēr izrāde - arī salīdzinoties ar Vīnes kapiem un Meksikas kapusvētkiem - vairāk līdzinās ilustrētai populārai enciklopēdijai, ne dziļam pētījumam vai dzejolim.#