Vecie ļaudis mēdza teikt, ka vēders nav grāmata, taču jāpiedomā, ko tu liec tajā vietā, kas tev vistuvāk sirdij! Piemēram, cīsiņi. Pašai negaršo, bet bērni kādreiz grib. Nosaukumi jau nu viskārdinošākie - Garšīgie, Delikateses, Bērnu utt. Tad paņem acis rokās (nez ko iesākt vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuriem vāja redze) un lasi kā romānu. «Mehāniski atkaulota vistas gaļa, cūkādiņas, emulgatori, stabilizatori, garšas (kādas garšas, ja tur garšas vispār nav?!!) pastiprinātāji, skābuma regulētāji, tad vēl vesela rinda ar tām mistiskajām E vielām. Paņemu, palasu un nometu atpakaļ tos nabaga cīsiņus, it kā būtu apdedzinājusies. Labāku antireklāmu jau nu vairs nevajag. Arī desas, izrādās, nemaz īsti nav no gaļas, bet no mehāniski atkaulotas vistas gaļas. Tā mehāniskā atkaulošana jau šķiet kaut kas tik briesmīgs, ka var murgos rādīties. Interesanti, kā to dara? Bet ražo taču šādu preci un mēģina pārdot. Un pērk jau arī laikam - tie, kuri nekavē laiku, lasot lielveikala romānus, un taupa katru santīmu uz savas veselības rēķina.
Kādreiz man veikala pārtika likās kaut kas smalks un garšīgs. Kad ikdienā cauru vasaru biji pieradis ēst miežu putraimu biezputru ar tauku acīti, sausi vārītus kartupeļus ar biezpienu un treknu krējumu vai arī biezpienu, kuram virsū uzlikta vēl bieza lauku sviesta kārta, vai arī ceptu sālītas gaļas šķēli, jo karstajā laikā jau neviens ruksi nemaitāja. Toreiz no pilsētas retumis atvestie cīsiņi vai desa šķita kārums, treknais plombīra saldējums ar rozīnēm - delikatese, bet šprotu zeltainais mirdzums aizēnoja visu. Un tad, kad skolas kopgaldā pirmoreiz nogaršoju šķidro veikala krējumu, tas garšoja tik debešķīgi, ne tā kā māju treknais un biezais. Tagad izrādās, no vienas puses, man bērnībā ir bezgala paveicies, jo ēdu gandrīz tikai mantas bez E vielām un mehāniski atkaulotas vistas gaļas, bet, no otras puses, bez bēdu vicojām iekšā visu to, no kā dietologi tagad mūs visvairāk baida, - cūkas speķi, krējumu un sviestu! Ei nu sazini, kas galu galā ir veselīgāks!