Jūnija sākumā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam tika dāvināts viss pēdējos četros gados notikušās fotoakcijas guvums. «Muzejs bija neizsakāmi laimīgs. Un ne jau tāpēc, ka nācis klāt lieks darbs, ko apstrādāt. Tāpēc, ka tā tiešām ir vērtība. Necila, ja tā paskatās, bet vērtība,» saka Aivars Liepiņš. «Muzejs vienā dienā ieguva visu Rīgas topogrāfiju. Tas mani vienkārši sajūsmina, ka ir cilvēki, kas ir ar mieru ziedot savus līdzekļus, apgādāt ar filmām, uztaisīt fotogrāfijām indeksus u. c.,» priecājas vērīgās «Rīgas acis» jau kopš 60. gadiem - fotogrāfe Māra Brašmane. «Tā nav Sarmas & Nordes akcija. Ja ar tādu entuziasmu nebūtu piedalījušies fotogrāfi un arhitekti, nekas nesanāktu. Mums tas patīk. Kad vairs nepatiks, - nedarīs. Mums nav misijas apziņas darīt labus darbus,» Visvaldis Sarma un Jānis Norde šajā akcijā saskata «savdabīgu private - personal - public partnership modeli», kurā viņu iniciatīvas dēļ sabiedrība iegūst unikālu arhīvu, bet viņi paši - gandarījumu.
Svarīgi piefiksēt arī nevietu
Kā viss labais, viss sācies ļoti personiski. Arhitekti veidojuši sava biroja grāmatu un atdūrušies pret realitāti - jo tuvāk mūsdienām, jo mazāk fotoliecību. Tagad attopamies, ka pa īstam no hronista skata punkta nemaz nav piefiksēts tāds aizejošais fenomens kā komunālais dzīvoklis. Un ne tas vien. Kā tad izskatījās virtuve ar piecām gāzes plītīm? Koridors ar skaitītāju čemuriem? Jānis Norde: «Svarīgi ir ķert pārmaiņas vietās, kuras jau mainās. Lietas, kuras ir un kuru nebūs pēc tam.»
Pirmā akcija notika 2004. gada maijā, tajā piedalījās visvairāk fotogrāfu. Rīgu no dažādiem redzes leņķiem tvēra ap 70 dažādu paaudžu, stilu un Rīgas izjūtas fotogrāfu. Kopīgais, pēc A. Liepiņa domām, bija tas, ka akcijās piedalījās atvērti personības. «Pavisam ikdienišķas ainiņas - mikrorajona puišu futbola komanda, vientuļas ielas sētnieks, nomales mazdārziņā izžauta veļa, aizmidzis kaķis uz koka mājas lieveņa, uzraksts uz daudzstāvu mājas «Zem asfalta ir pludmale» vai «Iveta, es tevi mīlu. Igors, Ēriks, Andis, Jānis» - pēc gadu desmitiem, iespējams, pastāstīs par Rīgu vairāk nekā vēstures grāmata,» uzskata akcijas rīkotāji. Akcijas rezultātā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīvi tika papildināti ar 76 Latvijas fotogrāfu uzņemtām vairāk nekā 700 fotogrāfijām, kurās dokumentēti dažnedažādi Rīgas rajoni, aptverot 220 km2 lielu teritoriju. Notiek arī izstāde, kas tika iekļauta Pārsteidzošās Latvijas programmā Bordo Francijā.
«Visiem fotogrāfiem vienmēr ir liela interese par centru. Vēlējāmies pabīdīt skatu uz ārpusi,» skaidro V. Sarma un J. Norde. Tāpēc, pirms vienu dienu izklīst pa visu Rīgu, iepriekš tika izlozētas tēmas, lai nosegtu visu pilsētu. Bet īsts fotogrāfs jau ir nelabojams. Arhitekti smejas, ka gandrīz visiem tik un tā bija kāds kadrs no Vecrīgas, kur tolaik pie Melngalvja laukuma jauca nost māju. Tagadējie mazuļi jau šo vietu pazīs kā kafejnīcas un suvenīru tirdziņu vietu. Arhitekti ir pārliecināti, ka tikpat svarīgi ir piefiksēt arī nevietu, tukšumu. «Te nebūs tik daudz onkuļu un tanšu ar krunkainu seju, uzmanības centrā ir tieši pilsēta,» uzstādījumu akcentē V. Sarma.
Pēc tam 2005. gadā notika akcija Objekts: labais krasts - kreisais krasts, ko fotogrāfi atceras kā tīro idilli. Saņem filmiņas, brauc ar kuģīti un bildē. Šeit akcijas uzstādījums - visiem vienādi apstākļi, bet atšķirīgs rezultāts. «Kuģītis pārvietojas pa Daugavu, un katrs klikšķis jau piefiksē citu vietu. Manipulācija ar vidi, kas iet garām,» tā akciju atceras abi arhitekti.
2006. gadā fotogrāfi tvēra Rīgas nakts dzīvi, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem melnbalto fotogrāfiju vietā izvēloties krāsainus diapozitīvus. 2007. gadā, saņēmuši dalībnieku akcijas atļaujas, iekaroja Rīgas apbūves virsotnes akcijā Rīga no augšas. «Visas Plaza tipa virsotnes Rīgā nevar nemaz uzskaitīt,» pasmejas V. Sarma. «Bildējot no Islande hoteļa jumta, ievēroju kādu augstceltni, kas parādās teju no visiem rakursiem. No arhitektūras viedokļa varbūt tas ir monstrs, kaut kas kropls, bet māja ir redzama no visiem augstajiem punktiem kā Pārdaugavā, tā no Gaisa tilta. Izteikta dominante pilsētā.» Rīga no augšas, iespējams, ļāva iemūžināt visvairāk simboliski zīmīgu liecību. «Diez vai tik drīz Rīgā vēl atkārtosies tāda transporta biežņa kā tobrīd,» spriež V. Sarma.
«Šie paši cehi kādreiz bija pilni ar mopēdiem, kurus montēja,» fotogrāfijas ar tukšu bijušās rūpnīcas Sarkanā zvaigzne cehu rāda A. Liepiņš. «Pārskatot visu sabildēto, rodas neizsakāms gandarījums. Tas pat nav gandarījums. Prieks,» saka fotogrāfs, kurš arvien vairāk novērtē pietuvinātu, dzīvu fotogrāfiju bez subjektīviem, tīšiem uzstādījumiem. «Visvērtīgākās ir visvienkāršākās fotogrāfijas,» pārliecināts A. Liepiņš.
2008. gadā tika tverts pilsētas pulss Rīga kustībā. Kā liecina Andas Krauzes fotogrāfija, kas izmantota Kultūras Dienas vāka ilustrācijai, fotogrāfi atkal piedāvāja asprātīgas un paradoksālas tēmas variācijas. Ne tikai braucošas mašīnas. 2009. gadā fotogrāfi un arhitekti apvienojās akcijā Rīga gaismā.
Māra Brašmane par tēmas ietilpību: «No bezdibeņa līdz debesīm. Fotogrāfijā vispār primārā ir gaisma. Bez tās nekas nesanāk. Saules rotaļa. Tie ir arī kontrasti. Vīriņš, kurš urķējas tumsā. Tas viss ir tepat blakus. Tāpat kā dzīvē.» Jāuzsver, pat ja runājot fotogrāfiem izlaužas arī sāpīgas un skumjas pārdomas par Rīgu, fotogrāfijās neienāk ne mazākā sociālā nosodījuma vai vērtējuma. Piemēram, Māra Brašmane neizprot, kāpēc pie Ženēvas ezera var nokāpt un baudīt visus ūdens tuvuma jaukumus ikviens, bet Daugavas krastmalā par cilvēkiem nav domāts. «Kāpēc pie mums tā nevarētu būt?» M. Brašmane Rīgu, kā viņa saka, mūsu kopīgo mājokli, uztver ļoti personiski.
Akcijas jaunā tēma ir vide, dzīves telpa. Šī akcija vairs nenotiks vienā dienā, bet ilgākā laika periodā. Nu jau digitālā, ciparu tehnikā. Lai arī izteiktus melnbaltā žanra cienītājus, kā Māru Brašmani, tas vairs nevilina, rīkotāji neslēpj: «Šogad esam padevušies. Varbūt arī, ka nav vairs jēgas pretoties.»
Anda Bankovska piedalījusies visās akcijās, jo tas sakrīt ar viņas pašas vērtībām, un priecājas, ka varēs apciemot draugus, no kuriem daudzi dzīvo Pārdaugavā. Apciemos un fotografēs draugus ar ģimenēm mājās. Bet Aivars Liepiņš dosies uz savu Kundziņsalu, jo uz Rīgu joprojām skatās ar kundziņsalieša skatu. Fotografēs drauga māju, kas uzcelta tieši tajā vietā, kur kādreiz bija viņa māja.
Bija zaļa un būs
Par to, ka Rīgas lielākā vērtība ir tās brīnišķīgais zaļums, vienisprātis visi. Jānis Norde, kuram nepieciešams dzirdēt lakstīgalas pogojam (tāpēc līdz šim dzīvojis Jūrmalā un vairāk bijis Rīgas apmeklētājs): «Man patīk centrs ar parkiem. Rīga ir zaļa un vienmēr tāda būs.» Anda Bankovska: «Manī sēž tieksme pēc zaļumiem. Prom no bruģa, ārā no centra, sliktā gaisa. Patīk Rīgas pierobeža, man vajag plašumu, horizontu.» Fotogrāfe ar smaidu stāsta, ka dažreiz pa viņas Liepājas ielu Pārdaugavā iet zirgs. Pļavās ganās govis, cilvēkiem saglabājušas vēl akas. Izlozētā Lucavsala viņai sagādājusi lielu prieku, jo arī ārpus akcijas sestdienās, iedurot ar pirkstu kartē, meklējusi neparastākas Rīgas vietas. Viņa zina teikt, ka Memmes pļavas ir Bolderājā, bet Kaķasēkļa dambis Ganību dambja tuvumā. «Rīgā joprojām ienāk lauki. Citreiz attopos, ka esmu jau izgājusi ārpus Rīgas. Attopos ar cīrulīti gaisā,» stāsta Anda. Vienā no šādām klejojumu reizēm viņa uzdūrusies gluži simboliskai mūsdienu Rīgas liecībai. Pie dīkstāvē pamestas jaunbūves karājas reklāmas sauklis - «Laimes ligzda» vai kas tamlīdzīgs. «Tāds bēdīgs, nošļucis. Es to nobildēju.»
«Rīga ir riktīgi manējā,» vaicāts par attiecībām ar Rīgu, saka V. Sarma. «Esmu iemanījies nodzīvot 45 gadus vienā un tajā pašā mājā. 72 gadus īrējām vienu dzīvokli: vispirms no saimnieces, tad padomju varas, vācu valdības, atkal padomju varas un atkal īpašnieces. Bezgalīgā ritmā.» Šobrīd viņam šķiet, ka Rīga zaudējusi savu smaržu, jo aiztaisīti ciet pagalmi.
P. S. Anekdote no dzīves ar morāli, cik labi kaut ko iemūžināt, jo laiki tiešām mainās strauji. Rīga. Autobuss nr. 21. 2010. gada 1. jūlijs. Pavecāka pasažiere: «Lūdzu, nokompostrējiet biļetīti!» Iekāpj kontrolieris un vaicā citai pasažierei: «Vai jūs validējāt savu viedkarti?»