Tās ir grūti salīdzināmas lietas. Protams, šobrīd enerģētikas komisāra portfelis tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem.Taču jāatceras, ka brīdī, kad to saņēmu, tas bija viens no mazāk svarīgajiem. Kaut kādā mērā var teikt, ka esmu savu panākumu upuris, jo divas reizes pēc kārtas vienam komisāram nevar dot svarīgu portfeli vienā un tajā pašā sfērā. Pretējā gadījumā citi komisāri un citas valstis varētu diezgan stipri apvainoties. Taču principā abi šie posteņi ir līdzvērtīgi.
Tātad šo posteni nevar uztvert kā sava veida pazeminājumu?
Nevar. Šo posteni pirms tam ieņēma beļģi, dāņi un spāņi. Tas nav pirmā spožuma portfelis, bet tas ir ļoti solīds portfelis, kurš atrodas priekšgalā.
Kam tiek pievērsta lielākā uzmanība, dalot šos portfeļus - valstīm vai konkrētiem kandidātiem?
Tas ir kā mikslis no visa. Pirmajā reizē, kad Žozē Manuels Barrozo dalīja šos amatus, lielāku lomu spēlēja kandidāti, otrajā - valstu un kandidātu kombinācija. Viņš kaut kādā mērā mēģināja sabalansēt to, ko valstis bija saņēmušas iepriekšējā reizē ar izvirzītajām personībām. Ir ļoti daudzi faktori, kas ir ietekmējuši šo izvēli. Tomēr Latvijai arī turpmāk būtu jārēķinās, ka tā ir maza valsts un pats labākais tās kandidāts nevar pretendēt uz visspožāko portfeli. Taču mums arī nebūtu jāpārdzīvo, ka šoreiz būtu iedalīts slikts portfelis - tas ir labs un ievērojams.
Ir zināms, ka enerģētikas komisāra posteni ieņems Vācijas pārstāvis. Vai tas faktiski nenozīmē sava veida prioritātes statusa noteikšanu Nord Strem gāzesvadam, zinot, ka tā realizācijā ir ieinteresēta Vācija un Krievija?
Tas ir ļoti vienkāršoti. Nord Stream gāzesvada attīstība ir komerciāls projekts, un kompānija, kas to virza uz priekšu, ir saņēmusi visas attiecīgās atļaujas. Politiski par šo projektu vairs netiek diskutēts. Protams, par to tiek diskutēts kuluāros, bet politiskā līmenī pietiekami droši var teikt, ka tas eksistē. Vācijas interese par šo portfeli lielā mērā saistās ar diskusiju par to, kādā veidā tagad organizēt enerģētikas politiku. Vāciešiem svarīgs ir jautājums gan par atomenerģiju, gan atjaunojamo enerģiju, gan arī konkurenci. Taču par jebkuru jautājumu tai būs jāmeklē kopīgi risinājumi ar pārējo Eiropu, jo viena valsts enerģētikas politikā ir par mazu, lai gūtu panākumus.
Kādas jūs redzat enerģētikas politikas galvenās ievirzes tuvākajā nākotnē?
Pirmām kārtām jautājums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu daudzumu. Te runa ir par to, kā nomainīt tehnoloģijas, lai CO2 izmešu būtu mazāk. Tāpat ir jārunā par konkurenci. Šobrīd daudzas Rietumu kompānijas cieš zaudējumus gāzes biznesā, jo tām ir ilgtermiņa kontrakti ar piegādātājiem, savulaik nosakot gan apjomu, gan arī cenu. Visu laiku šie uzņēmumi guva diezgan labu peļņu. Taču tagad gāzes piedāvājums pārsvarā ir lielāks par pieprasījumu, tāpēc īstermiņa tirgū cenas ir zemākas. Tas nozīmē, ka tie, kam ir ilgtermiņa kontrakts, tagad zaudē naudu. Mēs vienmēr esam bijuši par ilgtermiņa kontraktiem, sakot, ka ražotājiem vajag drošību, bet tagad šī tēze tiek apšaubīta. Šis konkurences jautājums ir viens no galvenajiem patlaban Eiropā. Ilgstoši tika uzskatīts, ka tikai ilgtermiņa kontrakti nodrošina labas cenas, bet tagad redzam, ka spot tirgus, iespējams, ir labāks risinājums. Mums šajā jomā ir jāatrod stabils modelis.
Vairākus gadus vismaz dažādās publiskajās debatēs Krievija tiek atspoguļota kā neuzticams partneris energoresursu piegādē. Cik lielā mērā varat tam piekrist? Vai ir pamatotas bailes no tā saucamās Krievijas energoatkarības?
Latvijas gadījumā šis portfelis ir diezgan sabalansēts. Jā, tiešām mums ir imports no Krievijas gan gāzei, gan elektrībai, taču mums ir arī savi HES, ir tīkli, kas saistīti ar Igauniju un Somiju utt. Tādējādi Latvijas energobilance ir diezgan sabalansēta. Protams, vienmēr var domāt par kādu diversifikāciju gāzes tirgum, bet šeit ir skaidrs, ka būtu jāstrādā visām trim Baltijas valstīm kopā, lai izveidotu vienu sašķidrinātās gāzes termināli. Katrā ziņā es neredzu briesmas Latvijas energoapgādei. Par diversifikāciju gan vajadzētu domāt, jo gāzesvados notiek dažādas avārijas, un tad ir jautājums par to, cik ilgi var izdzīvot. Latvijai gan ir sava gāzes krātuve.
Uzskatu, ka Krievija ir uzticams partneris. Protams, rodas dažādas problēmas, taču ar izaicinājumiem vienmēr ir jārēķinās. Turklāt visi konktrakti vienmēr ir tikuši realizēti. Tādējādi domāju, ka ar Krieviju mēs turpināsim sadarboties energobiznesa jomā, un tas nav nepareizi.
Runājot par situāciju ar enerģētiku Eiropā, kā uz pārējo Eiropas Savienības valstu fona šobrīd izskatās Latvija?
Ir vairākas lietas, attiecībā uz kurām mums vajadzētu iet «dziļumā». Protams, runa ir par atjaunojamajiem resursiem un energoefektivitāti. Tāpat runa ir par tirgus integrāciju ar Ziemeļvalstīm, no kā ilgtermiņā noteikti ieguvēji būtu visi Latvijas patērētāji. Bieži arī tiek runāts par to, vai Latvijā vajag lielāku energokonkurenci, un mana atbilde ir - jā. Latvijai vairāk vajag konkurences enerģijas apgādes sfērā.
Jautājums gan ir par to, cik lielā mērā Latvijas gadījumā tas ir iespējams.
Tas vienmēr ir reāli. Visās valstīs situācija ir ļoti līdzīga. Piemēram, Vācijā energotirgū bija četri lielie spēlētāji, bet tagad ir arī vairākas mazās kompānijas. Te runa ir tikai par politisko vēlmi. Nav tā, ka Latvija būtu par mazu, lai to izdarītu. Ir jomas, kur pakalpojumus var sniegt vairākas kompānijas. Protams, būtu labi, ja visas Baltijas valstis konkurences konceptu izstrādātu kopā.
Globālās finanšu krīzes dēļ zināmu laiku energoresursu tarifi faktiski nemainās. Kādus tos prognozējat tuvākajā nākotnē, piemēram, nākamajā gadā?
Pareizi ir skatīties uz augšu, rēķinoties ar naftas cenām aptuveni 80 dolāru par barelu. Pasaules ekonomikas atkopjas. Laikā, kurā bija krīze, daudzi projekti ir uz laiku aizkavēti. Jā, pieprasījums vairs nebūs tāds, kā bija, bet energoresursu cenas tomēr ies uz augšu. Varbūt ne tik dramatiski kā iepriekš, bet ar zināmu augšupeju ir jārēķinās. Visas prognozes liecina, ka cenas nepaliks pašreizējā līmenī, ka tās kāps.
Jau vairākus gadus tiek spriests par to, ka Latvijā varētu tikt attīstīta vēl kāda pazemes gāzes krātuve, ne tikai tā, kas jau tagad darbojas Inčukalnā. Cik reāla, jūsuprāt, ir šāda iespēja?
Vienmēr jau ir jāmeklē iespējas. Gāzes krātuvēm ģeoloģija Latvijā ir labvēlīga, taču ir jāveic liels ieguldījums, lai tādu izveidotu, un ir arī jāzina liels patēriņa tirgus. Šobrīd, kad pasaules tirgū pieprasījums pēc gāzes ir krities, es varētu prognozēt, ka šis projekts varētu būt arī interesants. Gāzes ražotāji šo produktu ražo joprojām, un viņiem vajag noietu. Tādējādi jaunai gāzes krātuvei varētu būt sava loma, un tas ir uzskatāms par interesantu projektu. Tagad tā tapšanai ir labāki nosacījumi nekā tajā laikā, kad bija liels pieprasījums pēc dabasgāzes. Jautājums gan ir par to, kas būs patērētāji -vai Latvija, Lietuva un Igaunija gāzi patērēs vairāk vai arī mazāk. Tas arī ir pamatjautājums. Taču jebkurā gadījumā uzskatu, ka tam ir jābūt komerciālam, nevis valdības finansētam projektam. Personīgi es uzskatu, ka vismaz Inčukalna izmēra gāzes krātuvei Baltijas tirgū ir jēga.
Latvijā publiskajā vidē izskanējis, ka, iespējams, biržā varētu kotēt 20% Latvenergo daļu. Cik pareiza, jūsuprāt, būtu šāda rīcība?
Tas, protams, ir jāizlemj Latvenergo akcionāriem, tātad -valstij. Taču, manuprāt, šāds solis būtu pareizs. Līdzīgu soli spēra Francijas kompānija EDF, un rezultātā tās efektivitāte nenoliedzami palielinājās. EDF joprojām ir Francijas valsts uzņēmums, bet fakts, ka daļa tā akciju tiek kotētas biržā, palīdz uzņēmuma darbību veidot iespējami komerciālāk. Tādējādi arī ideja par daļas Latvenergo akciju kotēšanu ir apsverama, taču Eiropas Komisija šo jautājumu nekādā mērā neietekmēs. Tam ir jābūt vienīgi Latvijas valsts lēmumam. Es tikai vēlējos pateikt, ka pozitīvs precedents tam ir.