Arvīds Platpers: «Virsdiriģents pirmo reizi biju VI Skolēnu dziesmu svētkos vēl padomju laikos, 1989. gadā, un tie bija visemocionālākie, kādus esmu piedzīvojis. Kāpēc? 1989. gada janvārī, jau tuvojoties atmodas laikam, režisors Miervaldis Mozers mākslinieciskajā padomē strikti, kategoriski pateica, ka Dziesmu svētku repertuārs neatbilst gaisotnei republikā. Repertuārā bija Oļģerta Grāvīša Dziesma par Ļeņinu un Uno Naiso Ļeņinam, Dunajevskis un Pahmutova. Pēdējā brīdī nomainīja 11 dziesmas, gandrīz pusi repertuāra. Atceros, ka mums tikai martā iedeva Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis fragmentu Latvju zeme vaļā stāv, kas skanēs arī šajos svētkos. Visi iemācījās no galvas, un nebija problēmu. Tagad teiktu, ka tik ātri nevar iemācīties. Kā nevar? Visu var, ja grib. Bija milzīgs pacēlums. Tad pirmoreiz sajutām milzīgo dziesmu spēku, dziedot leģendārā raidījuma Labvakar moto - Jāņa Lūsēna Labvakar, Latvija!. Vēl tagad atceros īpašo gaisotni. Nevis slinkojot un pūstot toreiz diriģēja vecmeistars Leonīds Vīgners - ar milzīgu azartu, ar vienu roku pieturoties. Četrbalsīgi dziedājām Latvijas himnu Dievs, svētī Latviju!.
Man ir videoieraksts: Dziesmu svētku estrādes vienā tornī ir Latvijas PSR karogs, otrā tornī PSRS karogs, un pa vidu viens māj milzīgu Latvijas karogu. Tas bija vēl gadu pirms Latvijas Neatkarības deklarācijas un slavenajiem lielajiem Dziesmu svētkiem, kuros satikās latvieši no visas pasaules. Nez kāpēc skolēnu svētkus esam pabīdījuši malā, bet es domāju, ka riktīgā atmodas gaisotne jauniešiem iesākās tur! Tā bija liela uzdrīkstēšanās, ka visi virsdiriģenti nolika visus savus ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs piebraucam, nākam, milicija stāv! Pēc tam kopā ar savu sievu Ritu Platperi veidojām arī 2000. un 2005. gada Dziesmu svētkus, un šī ir otrā reize, kad man uzticēts veidot kopkoru lielkoncertu no nulles.
Kas vajadzīgs, lai izveidotu Dziesmu svētku lielkoncertu «no nulles»?
Prasme strādāt ar komponistiem. Tas savukārt nozīmē, ka vispirms jāizvēlas ideja. Gan 2000., gan 2005. gadā tika izsludināti konkursi. Bet neviens nepieteicās. Konkursu sludināja atkārtoti, taču - klusums. Nebija neviena, kas nāktu ar ideju: es gribu šādus svētkus! Iespējams, tāpēc, ka iepriekšējie - 1995. gada Dziesmu svētki izrādījās kritums uz leju, koncerts bija neizdevies. Tad, piepalīdzot virsdiriģentiem (tur bija Jānis Erenštreits, Romāns Vanags, Eduards Grāvītis), kopā ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centru pamazām atlasījām dziesmas un arī izveidojām koncerta ideju. Tas bija īpašs brīdis, jo mainījās tūkstošgade un simtgade. Tāpēc atskatījāmies uz mūsu dziedāšanas klasiskajām vērtībām - mūsu vēsturi no Andreja Jurjāna un Kārļa Baumaņa līdz mūsdienām. Otrajā daļā izvērtējām mūsu tautas dziesmu. Pēc tam apskatījāmies, kas notiek un ko dzied pasaulē. Un tad - jau ieskats nākotnē - roks, kas jauniešiem ir ļoti saistošs un kurā piedzīvojām ritmiski vitālus, ekspresīvus muzicēšanas brīžus. Pirmoreiz pasūtījām jaunus ciklus: tautiskajai daļai Imants Mežaraups uzrakstīja atraktīvu latviešu rotaļu un deju dziesmu virkni. Pirmoreiz piedalījās tautā atzīti solisti - arī tikko uzziedējusī Ance Krauze un Pits Andersons, kurš dziedāja Down by the Riverside. Koncerta noslēgumā pirmatskaņojām Zigmara Liepiņa ciklu Teika ar Māras Zālītes tekstu. Izpildījumā iesaistījām populāros estrādes elkus Gunāru Kalniņu, Arni Medni, spēlēja rokgrupa Time after Time kopā ar pašu Zigmaru Liepiņu. Tas bija jaunums, līdz tam bija tikai pūtēju orķestri vai sintezators. Tik daudz par to stāstu, jo, manuprāt, tas bija ļoti veiksmīgs risinājums tieši jauniešiem.
Jaundarbu pasūtīšana ir ļoti riskanta. Kāda gan garantija, ka komponistam izdosies īsta Dziesmu svētku dziesma?
Tas prasīja ļoti rūpīgu vairāku mēnešu darbu. Ideja tāda: komponists uzraksta, bet mēs sakām, ka neder. Lai nav tā, ka korī neskan, nevar izdziedāt. Man ir gandarījums, ka svētki izdevās arī 2005. gadā. Semināros daudzi kritizē: tas nebija labi un šis. Bet kas tev traucē pieteikties un darīt?
Ik pa laikam dzirdu satraukumu, ka strauji sarūk koru (īpaši zēnu koru) un to dziedātāju skaits. Tiešs turpinājums ir situācija pieaugušo (īpaši vīru) koros…
Zēnu kori - pat vecais kopkora sastāvs, kurā bija trīsarpus tūkstoši dziedātāju, nevar ar savu skanējumu piepildīt lielo estrādi. Tagad to dziedātāju skaits ir sarucis uz pusi. Tas nozīmē, ka nevar likt viņiem dziedāt atsevišķi. Lai dotu viņiem impulsu, iespēju izpausties a cappella solo dziesmā, šovasar Ai, bāliņi, ai, bāliņi viņi dziedās kopā ar tenoriem un basiem. Tā mēģinām iesaistīt arī jauktā kora zēnus.
Ko vajag labai kopkora dziesmai?
Melodijas. Tās padara dziesmu klausāmu, baudāmu, arī viegli mācāmu. Nezin kāpēc pieaugušo svētkos jau iepriekš samierināmies, ka jaunās dziesmas būs neskanīgas. Mums tas iet secen, lai gan būs desmit pirmatskaņojumu. Mēs nebaidāmies ar autoriem strādāt un arī pateikt, ka dziesma nav piemērota - vai nu jāpārveido faktūra, vai arī, piedodiet, jāraksta cita dziesma. Tas devis ļoti labus rezultātus. Raimondam Paulam ir trīs dziesmas, Ērikam Ešenvaldam - četras, Arturam Maskatam - viena. Imants Kalniņš pēc ilgiem laikiem ir uzrakstījis divas dziesmas skolu koriem. Domāju, ka dziesmas negarlaikos ne klausītājus, ne profesionāļus. Spēks ir kopkorī. Tāpēc būs maz dziesmu atsevišķām koru grupām. Mīnuss gan ir lielais apjoms, kas jāzina no galvas, īpaši jau dziesmu vārdi.
Varbūt jāļauj, lai dzied no notīm vai špikerīšiem?
Rosinām dziedāt no galvas, jo bērni ir daudz atraktīvāki, ja dziedot var kustēties. Tas ir nesaraujami saistīts ar to, kāds tu izskaties uz skatuves: vai stāvi stīvi un mēģini lūrēt tekstu, vai zini no galvas un vari aktīvi darboties līdzi.
Kā XXI gadsimtā saglabāt a cappella dziedāšanas prasmes - unikālo Dziesmu svētku vērtību?
Labojot iepriekšējo gadu kļūdu, to būs vairāk - astoņas. Tā ir viena trešdaļa no visa repertuāra, manuprāt, proporcija ir normāla. Mazāku akcentu tagad liekam uz spilgti izteiktu roku. Ir estrādiskas dziesmas, taču nebūs tādu ciklu, kā bija iepriekšējos gados.
Kā svinēsiet skolēnu dziesmu svētku 50 gadu jubileju?
Būs spilgtākās dziesmas no iepriekšējiem svētkiem. Piemēram, Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava pirmoreiz skanēja tieši skolēnu Dziesmu svētkos 1989. gadā un nevis pieaugušo svētkos 1990. gadā, kā te daudzi mēģina teikt.
Vai jums zināms, kā dziedošie bērni un jaunieši uzņem repertuāru? Nebūs dziesmu, kas viņiem riebjas?
Gandrīz visi bērni un arī viņu skolotāji līdz šim teikuši, ka viņiem patīk. Ir ļoti svarīgi, ka bērni dzied ar patiku. Mans kredo bija ļoti vienkāršs: runāt vairāk par patriotismu un izvēlēties dziesmas, kuras vēsta par Latviju, dabu un cilvēku. Par faktūru var diskutēt. Kritērijs bija melodiskums. Jūtos gandarīts, ka netieši esmu piespiedis 12 500 dziedātāju iemācīties no galvas Rūdolfa Blaumaņa Tālavas taurētāju. Tas viņiem ir vajadzīgs literatūrā, un tā ir mūsu vēsture. Daudzi skolotāji, mācot šo Raimonda Paula dziesmu, diemžēl nepastāstīja bērniem, kas ir Tālava - plašā teritorija no Ziemeļlatvijas līdz pat Gulbenei, ko aizsargāja no igauņiem bāleliņiem. Valmiera, Alūksne, Ape, Smiltene, Mazsalaca, Rūjiena. Kāpēc mūzikas skolotāji nepastāsta bērniem vēsturi, neparāda kartē? Kad jautāju, kur atrodas piemineklis Tālavas taurētājam, neviens nezināja. Rūjienā, parciņā aiz autoostas to uzgāju vēl savā studiju praksē 70. gados.
Vai mūsdienu bērni un jaunieši patriotismu saprot, izjūt?
Tie, kuri dzied, to saprot, jo iepazinuši caur dziesmām un tekstiem. Tie izglīto. Skumjākā daļa ir tā, kuru vienīgā saskare ar mūziku ir mācību stundās. Tad tendences nav sevišķi labas. Daudzi skolotāji vai nu negrib meklēt profesionālus skaņdarbus, vai nemāk tos pasniegt un raksta bērniem dziesmas paši. Radošums ir atbalstāms, taču viņi nav mācīti caur mūzikas valodu saglabāt nacionālo intonāciju. Profesionāls komponists prot saglabāt nacionālo skanējumu, identitāti. Tādu dziesmu vērts mācīt. Lai nebūtu vācu šlāgeru, somu populāro melodiju vai amerikāņu sinkopēto gospeļu stilā. Bet kad masveidā dzirdu dziesmas ar neloģiskiem uzsvariem, redzu, ka attālināmies no savas mentalitātes. Uzskatu, ka mūzikā tas ir bīstami.
Bet tieši ritmiskās, vitālās dziesmas bērniem, pusaudžiem īpaši patīk.
Par daudz ejam skolēnu pavadā, nedomājot par to, ka viņš ikdienā no rīta līdz vakaram klausās radio internacionālo FM skalu. Bērni ļoti daudz zina: pazīst grupas, solistus, popmūzikas hitus angļu valodā desmitreiz labāk nekā skolotājs. Bet, ja skolotājs stundās tā pasniedz arī latviešu mūziku, tad man ir jautājums, pa kuru laiku viņš māca klasiskās pasaules un nacionālās kultūras vērtības? Tas ir jāsabalansē. Te redzu nepietiekamu sapratni no tiem, kas atbild par programmām, stundām un metodiku. Kad paies jaunības trakums un iestāsies brieduma gadi, jau būs maz tādu, kurus interesēs mūsu klasiskās vērtības.
Mēs mūziku bieži neuztveram kā nopietnu mācību. Bet tai jābūt gan informatīvai, gan attīstošai. Jāsāk jau bērnudārzā un pirmajās klasītēs, kad iemācies dziedāt (ja ģimenē tas nav darīts). Bet pēc tam jādod padziļināta informācija par mūzikas vēsturisko attīstību. Mazās tautas parasti ļoti lepojas ar savu kultūru, jaunieši zina dziesmas. Bet to, ka viņi nezina tekstus, gan varu pateikt. Esmu diezgan daudz bijis dažādos sarīkojumos, ieskaitot Radio 2 pasākumus: ja iemīļoto dziesmu tekstus nelaistu karaokes stilā, uz ekrāna, tad pēc pirmā panta visi klusētu.
Kāda ir atziņa?
Atmiņa ir jātrenē. Citādi šī spēja zūd, līdzīgi kā pirkstu veiklība. Šķiet, ka to nenovērtē tie, kas sastāda mācību programmas vispārizglītojošajām skolām. Dažādu mācību priekšmetu skolotāji jau sūdzas, ka bērniem ir grūtības atcerēties. Bet viss sākas ar to, ka bērniem pirmajā klasē vairs nekas nav jāzina no galvas. Nav treniņa.
Kā pērnā skolu reforma ietekmē dziedātgribu? Koru kļuvis vēl mazāk?
Kļūst arvien vairāk tukšo laukumu Latvijā: vispirms pazūd skolas un līdz ar to arī mūzikas stundas. Skatē piedalījās 391 koris. Skolu mums ir ap tūkstoti. Un ja vēl ņem vērā, ka no dažām skolām bija pa diviem vai trim koriem, es varu droši teikt, ka divās trešdaļās Latvijas skolu koru vai nu nav, vai arī tie ir zemā līmenī. Bet visur strādā skolotāji ar augstāko muzikālo izglītību. Attaisnoties var ļoti dažādi. Bet ir tikai divi varianti: vai nu negrib, vai nemāk. Tādās skolās neviens nepadomā par bērniem. Ne vadība, ne skolotājs. Liekas, ka mūzika skolās palaista pašplūsmā. Vismaz man radies tāds iespaids, jo par to neviens neatbild.
Vidusskolās kori nesamazinās. To radies pat vairāk. Jaunieši grib dziedāt, un ir ļoti pastiprinājusies vīru grupa - tenori un basi. Bet ir samazinājies dziedātāju skaits, kori tagad ir mazāki. Nav brīnums, ja 300 tūkstoši cilvēku jau ir aizbraukuši no Latvijas. Dziesmu svētkos piedalīsies 328 kori ar 12 713 dalībniekiem. 210 koru ir A grupas kolektīvi - tas nozīmē, ka kori ir labi sagatavoti. Tas ļoti priecē. Diemžēl 2000 bērnu netiks uz svētkiem tikai tāpēc, ka estrādē nepietiek vietas un nepietiek naudas. Vienkārši pavilkām svītru zem skaitļa…Slikti, ka pēc skatēm no kopkora nācās atskaitīt aktīvākos, daudzpusīgākos bērnus dejotājus un pūtējus - vainīga ir organizētāju nespēja saskaņot dejotāju, dziedātāju un pūtēju mēģinājumu un koncertu laikus. Arvien jūtamāka ir tendence - muzikāli attīstīto bērnu skaits samazinās, un tie, kas ir aktīvi, emocionāli un radoši, dara visu. Gan dzied, gan dejo un arī sporto.
Bet liela daļa nedara neko. Aug inerta paaudze, kas spaidīs televizora pults un datorspēļu pogas.
Normālā vidusskolā ir apmēram 800-1000 bērnu. Bet korī dzied labi ja 60 bērnu. Tas nav pat desmit procentu. Bet ko dara atlikušie 90 procenti? Kanādā cīnās par to, lai ar mākslu nodarboties 25%, jo no tiem izaugs arī koncertu klausītāji, menedžeri. Direktori labās skolās panākuši, ka dzied, dejo un pūš 30-40 procenti bērnu. Jo augstāks intelekts, jo augstāka ir dziedāšanas kultūra. Un otrādi. Tas ir saistīti. Mums steidzams triecienuzdevums tagad ir savest kārtībā pirmās - ceturtās klases. Ja būs muzikāli attīstīti bērni un skolai būtu prasība, ka koriem ir jābūt, daudzas problēmas atkritīs pašas par sevi. Jādod iespēja bērniem nodarboties, jo interese neveidojas, ja to neattīsta. Es ļoti ceru uz jaunizveidoto Vispārizglītojošo skolu dziedāšanas skolotāju asociāciju. Jāpaceļ sauklis: caur mūziku attīstām personību!
Atceros, ka iepriekšējos Vispārējos dziesmu svētkos Latvijas prezidents Valdis Zatlers no Mežaparka estrādes aicināja ieviest vidusskolās mūzikas mācību. Ieviesa?
Viņš ir arī gaidāmo Dziesmu svētku patrons. Vajadzētu pajautāt - kāpēc mūzika joprojām ir pabērna lomā? Ir iedotas stundas, bet tās nav obligātas, ir tikai izvēle: māksla vai mūzika? Ministrijā nemaz nav atbildīgā par mūziku. Es domāju, ka Dziesmu svētku zemē ir jābūt noteiktai sistēmai, kas saglabā šo fenomenu.
Joprojām sevi pozicionējam - esam dziedātāju tauta?
Bet man ar savu vīru kori Ķekava konkursā Helsinkos nebija ko darīt, jo somi izrādījās galvas tiesu pārāki. Līmenī, kas tuvojas Kamēr… Ja Stokholmas vīru koris konkursā Tallinā pārspēja mūsu Minjonu, ir par ko padomāt.
Taču ir prieks, ka beidzot izkustējusies skolu koru līderu paaudžu maiņa - Dziesmu svētkos šovasar ienāk četri jauni virsdiriģenti - Līga Celma, Jevgeņijs Ustinskovs, Kaspars Ādamsons un Gints Ceplenieks. Koru skatēs izcili sevi parādīja vesela plejāde jauno diriģentu. Jānis un Sanda Treilibi Ventspilī, Rīgā - Ilona Krastiņa, Edgars Vītols un citi, vēl studenti! Nevis nodiriģē, bet uzbur dziesmas noskaņu. Ir ļoti svarīgi, lai skolu korus vadītu mūzikas skolotāji, kuri iepazīst bērnus mācību ikdienā, nevis diriģenti, kuri tikai atnāk novadīt kori.
Vai labi, ka kopkorī skanēs arī popmūzikas ritmi? Pats esi diriģējis arī Raimonda Paula un citu komponistu dziedāšanas svētkus Arēnā Rīga.
Man par to nav kauns. Tie nav Dziesmu svētki, bet ir Dziesmu diena - koncerts, kurā skan skaistas melodijas, speciāli aranžētas korim. Protams, ar ritmisku pavadījumu. Domāju, ka nedrīkstam norobežoties no sava laikmeta. Bet esmu pret dziedāšanu unisonā, kad, sadziedoties pie Brīvības pieminekļa, pat solīdi kori dzied tikai melodiju. Bet, ja dzirdu skaistu sabalsojumu, tad kāpēc R. Paula, J. Lūsēna, Z. Liepiņa, U. Marhilēviča dziesmas nevar dziedāt skaistos aranžējumos? Kāpēc, ja Kamēr… dzied populāru amerikāņu hitu, tas skaitās kolosāli, bet, ja es ar koriem četrbalsīgi izpildu Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?, tas jau ir slikti? Arī Dziesmu svētkos jāiet līdzi laikam, tikai nedrīkst taisīt balagānu un pamest savas vērtības. Arī klasiskās vērtības var pasniegt pa jaunam. Tā Jurjāna kantātē Tēvijai 2005. gadā solo dziedāja Talsu 1. ģimnāzijas skolotāja, bet pavadījumu pirmoreiz spēlēja bērnu simfoniskais orķestris. Tagad mums jau ir seši šādi orķestri. Gatavojot 2000. gada Dziesmu svētkus, rīkojām kopmēģinājumus Latvijas reģionos. Pēcāk līdzīgi rīkojās arī lielo dziesmu svētku veidotāji. No skolēnu dziesmu svētkiem var daudz mācīties.