Kā šodien spēlēt Mocartu?
Jo senāk atpakaļ mūzikas vēsturē, jo darbi ir vairāk attālināti no tā, kā dzīvojam un spēlējam mēs. Tāpēc Mocarts un Bahs man ir grūti komponisti - tieši uz modernā flīģeļa, jo viss jāspēlē citādi nekā uz vēsturiskā perioda instrumenta. Steinvejs ir gaužām nepakļāvīgs radījums tai reģistru un tembru dažādībai, kas Mocartam bija pašsaprotama. Bet, kad cīņa ir izcīnīta, tad spēlēju ar lielu degsmi un līksmību sirdī.
Ko vispār cilvēkiem tagad nozīmē šī XVIII gadsimtā tapusī mūzika?
Virtuvē gatavojot maltīti, bieži radio skan tieši Mocarts. Izsmalcinātos banketos un kāzās stīgu kvarteti spēlē Mocartu. Psihologi viņu izmanto cilvēka līdzsvarošanai. Tātad Mocarts šodien skan visur - gan fonā, gan fokusā. Bet, vai ir interesanti to klausīties, es nezinu.
Izstudējis Karaliskajā mūzikas akadēmijā, paliksi uz dzīvi Londonā?
Studijas beigšu jūnijā, droši vien turpināšu uzturēties Londonā kā pamatbāzē. Bet Latviju apciemoju itin bieži un jūtos tā, it kā dzīvotu kaimiņos, nevis citā valstī. Koncertēšu šogad vēl Cēsu kultūras festivālā, Rīgas svētkos un Kamermūzikas dienās.
Redzi sevi galvenokārt kā klasikas vai mūsdienu mūzikas interpretu?
Vēlos būt vienlīdz kompetents abās frontēs. Zinu, ka tas ir grūti, bet tas sniedz lielu gandarījumu - spēt aptvert un piepildīt visu laiku mūziku.
Kā pastāvēt sīvajā pianistu un publicitātes konkurencē?
Paļaujoties uz Jēzu, nevis saviem spēkiem.
Vai ir kāds «ideālais pianists», no kura mācies?
Es mācos no itin visa, kas apkārt notiek. Bet īpaši svarīgas man ir sarunas ar manu sieviņu Ligitu, kura arī ir pianiste un spēj redzēt gan no zāles, gan skatuves puses, turklāt pazīst manu sirdi.