Kad mūsu bērni skolā kārto eksāmenus, no kuru vērtējuma atkarīga visa viņu turpmākā darba dzīve un karjera, mēs negribam, lai kāds cits blakus solā sēdošais būtu iepriekš uzzinājis pareizās atbildes un tādējādi sagrāvis ilūziju par vienādām iespējām visiem atkarībā no viņu spējām un ieguldītā darba, nevis no pazīšanās ar eksāmenu jautājumu sastādītāju.
Kad kārtojam autovadītāju eksāmenus, neesam ieinteresēti, lai citi to darītu ar atvieglotiem noteikumiem vai vadītāja tiesības iegūtu aplinkus ceļā, vispār nespējot nokārtot pārbaudījumus. Mūs tas neapmierina ne vien tādēļ, ka jūtamies aizvainoti, bet arī tādēļ, ka tādai rīcībai var būt tālejošas sekas, kas skar daudzu satiksmes dalībnieku drošību.
Tad kādēļ mēs pieņemam kā normu negodīgu konkurenci politikā? Negodīga konkurence politikā un līdz ar to visas sabiedrības pārvaldē un no tās izrietošās sekas ilgtermiņā var būt vēl graujošākas nekā pieminētajos gadījumos. Kāpēc pieļaujam, ka spēles noteikumi mačā, no kura atkarīga valsts un sabiedrības pārvalde nākamajos četros gados un vēl tālākā nākotnē, netiek ievēroti?
Mani jautājumi šoreiz nav tik daudz adresēti konkrētam vēlētājam, lai gan ticu, ka, «ikvienam roku pieliekot, lielais darbs uz priekšu tiek», bet vairāk tiem sabiedrības viedokļu līderiem, kas publiski balstījuši šo atklāti negodīgo konkurenci. Tiem sabiedrībā cienītajiem cilvēkiem, kuri nedēļas garumā LNT diskusijā būtībā aģitēja par vienu no dalībniekiem gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Pieņemsim, ka pirmajā dienā viņi nenojauta, kādā pasākumā īsti iesaistījušies, taču nākamajās dienās, kad plašsaziņas līdzekļi aprakstīja visas nianses, kas liecināja par pasākuma nekaunīgo dabu, apejot priekšvēlēšanu kampaņu ierobežojumus, šie cilvēki varēja pateikt stingru un demonstratīvu nē dalībai tādā pasākumā. Tomēr viņi izvēlējās palikt un līdz ar to ir aptraipījuši savu labo vārdu. Kā lai, piemēram, turpmāk uzticamies cienījamās profesores visnotaļ profesionālajiem komentāriem par politisko procesu, ja viņa iesaistījusies šādā pasākumā un būtībā balstījusi negodīgumu Latvijas politikā?
Kā lai ticam kaut vienam bijušā prezidenta Gunta Ulmaņa vārdam un it kā labajam nodomam vērst lietas uz labo pusi? Viņš ar savu reputāciju balsta pasākumu, kas ir ne vien negodīgs pret vēlētājiem un politiskajiem konkurentiem, bet pat pret šo pašu organizāciju dalībniekiem, kuriem tika liegtas tiesības demokrātiskā procesā, ievērojot procedūru, lemt par organizācijas vadības izvēli.
Vienīgais cilvēks, kurš veidojumā Par labu Latviju! būs izrādījies patiesi godīgs, ir no tās padzītais uzņēmējs Guntis Belēvičs. Viņš, ievērojot šīs organizācijas uzskatus par nodokļu sloga nepalielināšanu, godīgi pauda viedokli, ka vidējai izglītībai un veselības aprūpei jābūt par maksu. Godīgi un atklāti tāpēc, ka ar tādu nodokļu slogu, kāds Latvijā bijis līdz šim, kvalitatīvu bezmaksas izglītību un veselības aprūpi nodrošināt nevar. To mēs visi ļoti labi redzam ikdienā. Būtībā jau ir tikai divi ceļi ejami - sociāldemokrātiskais ar augstiem nodokļiem un bezmaksas sabiedriskajiem pakalpojumiem vai neoliberālais ar zemiem nodokļiem un maksas pakalpojumiem. Latvija, gadiem iekasējot nodokļus kā ASV un mēģinot tērēt kā Skandināvijā, ir nonākusi tur, kur nu ir. G. Belēvičam bija godīga pozīcija, arī neslēpjot attieksmi pret gejiem un lesbietēm. Kādēļ lai uzņēmēju organizācija nebūtu liberāla šajā jautājumā? Uzņēmējdarbībai taču nav nekāda sakara ar seksuālo orientāciju. Ja vien tā nav aiz uzņēmēju muguras paslēpusies politiska apvienība.
Latvijā vēl dzird reizēm kādu satraucamies par negodīgu konkurenci un interešu konfliktiem sabiedriskajā sektorā, bet par privāto sektoru jeb uzņēmējdarbību mēs a priori pieņemam, ka tam tā jābūt. Bet negodīga konkurence un interešu konflikts uzņēmējdarbībā ir tikpat graujošs kā valsts pārvaldē, kā sportā, kā izglītībā...
Ja mēs izliekamies to visu neredzam, tad nekur tālu no padomju laika realitātes neesam tikuši, kur godīgas konkurences vietā izdzīvošanas cena bija draudzīgākas attiecības ar vietējā kolhoza priekšsēdētāju vai tirdzniecības bāzes direktoru.