Protams, ne jau visu reportieru murgi ir pelnījuši, lai tiem tiktu pievērsta uzmanība. Latvija ir demokrātiska valsts, un tā nekad nav uzspiedusi ārzemju žurnālistiem savu viedokli. Uz to, ka šoreiz TNYT rakstā ir krietni pāršauts pāri strīpai un izdevuma lasītājiem tiek piedāvāti klaji nepatiesi fakti, norādījis pazīstamais britu žurnāla _The Economist_ Austrumeiropas eksperts Edvards Lūkass. Arī Igaunijā dzīvojošais amerikāņu žurnālists un blogotājs Gvistīno Petrone.
Jāšaubās, vai minētais M. Švircs ar savu klātbūtni jelkad ir pagodinājis Latviju un pārejās Baltijas valstis, par kurām viņš raksta no sava Maskavas kabineta. Visai nepiedodams nekustīgums TNYT reģionālajam korespondentam. Lai nu kur, bet šajā izdevumā gan vajadzētu apzināties «uz vietas» iegūtās informācijas uzticamību un vienreizīgumu. Var pieņemt, ka korespondenta (viņš gan nav Maskavas žurnālistu aprindās pazīstams) darba metodes viņam būs liegušas atbrīvoties no oficiālās Krievijas pozīcijas, kas M. Švircam šķitusi pietiekami izsmeļoša, lai izteiktu viedokli par Latviju, Lietuvu un Igauniju. Iespējams, tieši «slinkuma» dēļ viņam gadījušās tādas kļūdas kā 1940. gada Baltijas valstu okupācijas apšaubīšana. M. Švircu arī pārņēmusi neizpratne par teritoriāli pārlieki necilo Baltijas valstu stūrgalvīgo prorietumniecisko orientāciju. G. Petrone par TNYT rakstu izteicies pagalam nievājošā tonī - tas līdzinoties Krievijas oficiālo mediju materiāliem vai Ārlietu ministrijas preses relīzēm. Tajā sava tiesa atmaskojuma tikusi ne tikai latviešu labējiem nacionālistiem un viņu ilgām pēc Rietumiem, bet arī Saskaņas centram. TNYT rakstā šis politiskais spēks nosaukts par promaskavisku partiju, kuras uzvara vēlēšanās Latvijā nozīmētu Ukrainai līdzīgu notikumu scenārija atkārtošanos un nonākšanu Maskavas kontrolē.
Dažiem Rietumu žurnālistiem, domā G. Petrone, tas esot visai gaidīts mierinājums, jo dod tiesības attaisnot savu slinkumu ar grandiozām idejām, kuras viņi nesaprot. Tāda esot arī ideja par Krieviju kā reģionālās stabilitātes garantu, ko akceptēt esot daudz vieglāk nekā iedziļināties, teiksim, Latvijas Pilsonības likumā.
Iespējams, M. Švirca «vēsturiskā» izgāšanās ir saistīta ar jauno laiku slimību, kuras pamatā ir nepilnīgas vēstures zināšanas vai neizpratne par to iegūšanas nepieciešamību atbilstoša korespondenta darba veikšanā. Arī reportiera darba pamatiemaņu ignorēšana par došanos «dabā». Bet kļūdas ir jālabo - vai nebūtu īstā reize Latvijas vēstniecībai ASV sagatavot savu viedokli un nosūtīt to TNYT?