Obamas pragmatisms
Mēs ieejam postamerikāniskā pasaulē - pasaulē pēc īsā brīža, kad Amerika dominēja pār pasauli. Obamas administrācija to saprot un ir reaģējusi ar to, ko tā dēvē par daudzpartneru stratēģiju. Lai tie būtu ķīnieši globālajai ekonomikai vai Krievija kodolatbruņošanās jomai, ASV tagad darbosies kopā ar ikvienu, kurš varēs palīdzēt tām gūt vēlamos rezultātus, tādējādi nodrošinot tām arī turpmāk «nepieciešamās valsts» statusu.
Tas nenozīmē eiropiešu atgrūšanu vai izslēgšanu. Amerikāņi saprot, ka Eiropai kā otrai lielākajai demokrātiskās leģitimitātes, bagātības un militārās varas glabātājai ir liels potenciāls kā partnerei. Obama to lika skaidri saprast savā pirmajā braucienā uz Eiropu pēc stāšanās prezidenta amatā - NATO aprīļa samitā. Taču, ja Eiropa atbilstoši neatbildēs, Obama meklēs nepieciešamos partnerus citur un viņu neierobežos nobažījušos eiropiešu «speciālo attiecību» vai «atlantiskās vērtību kopienas» piesaukšana.
Obamas pieeja, kā viņš pats atzīst, ir pragmatiska. Viņa piezīme, ka ASV un Ķīnas attiecības veidos XXI gadsimtu, nebija īpaša izcelšana, bet gan realitātes atzīšana.
Šoks eiropiešiem
Tas viss ir spēcīgs šoks Eiropai. XX gadsimta beigas eiropiešiem bija tik labvēlīgas. Apmaiņā pret politisko solidaritāti ASV viņus aizsargāja un piešķīra viņiem jaunākā partnera lomu pasaules pārvaldīšanā.
Tik labvēlīgos apstākļos veidojušās attieksmes izzūd ar grūtībām. Tā 20 gadu pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija aizsardzības vajadzībām tērē tikai pusi no tā, ko tērē eiropieši, - un tomēr Eiropa joprojām turas pie viedokļa, ka tās drošība ir atkarīga no amerikāņu aizsardzības. Tādā pašā garā eiropieši kategoriski atsakās atzīt, ka Amerikas Savienotajām Valstīm pamatoti varētu būt atšķirīgas ģeopolitiskās intereses, un tāpēc, kad ASV politika atšķiras no viņu politikas, eiropieši uzskata, ka amerikāņi vienkārši maldās un viņiem skaidri nepieciešams Eiropas gudrais padoms, lai ievirzītu viņus pareizajās sliedēs.
Šāds domāšanas veids, dabiski, liek milzīgu uzsvaru uz ciešām un saskanīgām transatlantiskajām attiecībām pat tiktāl, ka eiropiešiem ciešās attiecības un saskaņa kļūst par pašmērķi, nedomājot, kādiem nolūkiem tās varētu kalpot. Vārdu sakot, eiropieši transatlantiskās attiecības padara par fetišu.
Attiecībā uz Krieviju un Ķīnu Eiropas Savienības dalībvalstis vispār atzīst, ka vienotāka Eiropas nostāja, lai cik grūti būtu to sasniegt praksē, būtu vēlama. Taču šādas atziņas nav attiecībā uz ASV. Gluži pretēji - Eiropas elitēm šķiet, ka kolektīvi «uzmākties» ASV būtu nepiedienīgi.
Un tā, lielākajai daļai Eiropas valstu transatlantiskās attiecības vispirms asociējas ar NATO un to divpusējām attiecībām ar ASV. Galu galā ne jau briti vien uzskata, ka viņiem ir «īpašas attiecības»; lielākajai daļai ES dalībvalstu patīk domāt, ka tās ir īpaši tuvas Amerikai, kas tām piešķir īpašu ietekmi. Tādējādi dominē nacionālā, nevis kolektīvā pieeja ASV, kas lielā mērā balstās uz pieglaimošanās stratēģiju - katra Eiropas valsts mēģina pasniegt sevi kā derīgāku vai vismaz draudzīgāku nekā tās konkurentes Eiropā.
No Amerikas viedokļa tas bieži var būt izdevīgi. Ja eiropieši vēlas būt sašķelti un pārvaldīti, ASV ir gatava to darīt. Amerika var nesteigties pieņemt lēmumu par jaunu stratēģiju Afganistānā, neņemot vērā Eiropas viedokli, kaut arī šajā valstī dislocēti 30 000 Eiropas karavīru. Līdzīgi ASV pilnīgi apmierina tas, ka Eiropa paliek malā no Izraēlas un palestīniešu konflikta, bet vienlaikus maksā vienu miljardu eiro gadā, lai finansētu strupceļu.
Tomēr, par spīti šīm priekšrocībām, Ameriku kaitina Eiropas pastāvīgās klaigas par piekļuvi un uzmanību. Šādu prasīgumu būtu vieglāk paciest, ja to pavadītu lielāka gatavība reāli rīkoties. Visi šie dažādie eiropieši prot zinoši runāt, taču tikai daži ir gatavi smērēt rokas. No Vašingtonas raugoties, Eiropas tieksme pēc uzmanības un izvairīšanās no atbildības šķiet infantila.
Jāmaina attieksme
Ja vien šādā gadījumā eiropieši spētu iemācīties uzrunāt Ameriku vienā balsī. Netrūkst ideju, kā to veicināt ar jauniem procesiem un forumiem ASV un ES stratēģiskajā dialogā. Taču problēmu rada politiskā psiholoģija, nevis institucionālie izkārtojumi. To var atrisināt vienīgi tad, kad eiropieši apzināsies, kā mainās pasaule, izlems, ka atļaut citiem noteikt pasaules kārtību nebūt nav optimāli, un izstrādās postamerikāniskās Eiropas attieksmi un izturēšanos.
Tas prasa tādu Eiropu, kura zina, ko vēlas, lai tā varētu vērsties pie ASV - un pārējās pasaules - ar skaidru skatienu un stingrāku mugurkaulu. ES dalībvalstīm būs jāiemācās apspriest lielos ģeopolitiskos jautājumus, sākot ar pašu drošību, kā eiropiešiem pašā Eiropas Savienībā. Viņi ne vienmēr vienosies savā starpā. Kad viņi to izdarīs, viņiem būs labākas izredzes nodrošināt savas intereses un rīkoties kā uzticamākai un ietekmīgākai ASV partnerei daudzos starptautiskajos jautājumos, kuros Eiropas un ASV intereses sakrīt.
Patiesībā ASV dotu priekšroku šādai Eiropai. Taču amerikāņu cerības ir tik mazas, ka viņiem ir gandrīz vienalga. Postamerikāniskajai Eiropai jāatmet sava parastā godbijība un pašapmierinātība attieksmē pret ASV - vai jāsamierinās ar pelnīto amerikāņu vienaldzību.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate
* bijušais Eiropas Aizsardzības aģentūras izpilddirektors, tagad Eiropas Starptautisko attiecību padomes vecākais līdzstrādnieks politikas jautājumos
** Brukingsa institūta ASV un Eiropas centra pētījumu direktors
*** ASV prezidents Baraks Obama 10.decembrī ieradās Norvēģijā saņemt Nobela Miera prēmiju