«Lielākā netaisnība ir tā, ka cilvēki šodien no tā norobežojas. Viņi saka - negribu smagumu un sāpes, bet vakaros skatās trillerus, kur asinis šļācas uz visām pusēm. Tas man ir dzinējspēks, jo šīs atmiņas ir jāatstāj. Šogad man nācās satikt 30 gadu vecus cilvēkus, kuri par to nekā nezināja.»
Režisores teiktais sāpīgi rezonē ar veco cilvēku acīm filmā, atceroties savas mātes bēres kaut kur Sibīrijā. Vienu tuvinieku apbedījuma vietai šķērsām pāri nesen ierakts milzīgs kabelis, citiem - kapa vieta nav zināma. Liekas, laiks Sibīrijā vienlaikus virzās uz priekšu strauji un ir nežēlīgi iesprūdis. Kā iespējams, ka Latvijā to nenojauš?
«Ko brīnīties? Kad šogad 14. jūnijā no Okupācijas muzeja gāja uz Brīvības pieminekli, daudzi cilvēki, vietējie, ielas malās prasa: uz kurieni iet šie saskumušie onkulīši un tantiņas? Mēs esam pārāk toleranti, varbūt jāsaka - gļēvi. Ielieciet taču krievu skolās mācību programmā, teiksim, konkrētu cilvēku dzīvesstāstus. Cilvēkiem ir jāuzzina un tikai tad jāvērtē. Var patikt vai nepatikt, var nepieņemt, bet ir jāzina. Tagad jaunieši daudz labāk zina, kas notiek kādas Holivudas aktrises dzīvē, nekā to, kas notiek Latvijā,» aizsvilstas režisore.
Atceres dienās Nacionālajā radio un televīzijas padomē, kuras locekle ir Dzintra Geka, skatītāji sūdzoties, ka sabiedriskie mediji vēsturei nepievērš uzmanību. «Jā, es domāju, ka patriotiskajai audzināšanai ir jābūt. Nav jāsavelk sāpīgs ģīmis un jāraud visu dienu, bet ir jāizstāsta, kas notika. Kādas bija sekas, kādi bija cilvēku likteņi,» viņa saka. Paši likteņi jau nav politiski vai ideoloģiski, bet dzīves ir sabojātas visiem: «Neatkarīgi no tā, vai vēlāk kā gadu un deviņu mēnešu vecumā izsūtītais Guntis Ulmanis kļuvis par prezidentu, vai joprojām dzīvo Sibīrijas sādžā. Deportācijas un okupācija nebeidzās 1990. gadā vienā dienā - tās ir paaudzēm sabojātas dzīves, nedzimuši bērni, neuzrakstīti skaņdarbi.»
Lēmums sākt filmēt bērnus režisorei ir personisks, kaut arī sākotnējā ideja mainījusies. «1951. gadā, kad man bija viens gads, tēvu apcietināja kā nacionālpartizānu, notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem. Es viņu ieraudzīju tikai sešpadsmit gadu vecumā, kad viņš iznāca no lēģera. Bērnība bija kā jau visiem bērniem bez tēva tai laikā - mamma neko nestāsta. Tu centies saprast, bet saprast neko nevar, jo skolā tev saka vienu, bet mājās tu nojaut, ka ir kādi noslēpumi. Gribēju veidot filmu par to, kā jūtas bērni, kuri aizvesti uz Sibīriju, tie, kuri uz Rietumiem, un tie, kuri dzīvo Latvijā.»
Ar 1941. gadā izvestajiem bērniem filmēšana sākusies, jo «viņi fiziski ir visvecākie». Tēma «aizķēra». Šai filmā grupa nobraukusi 24 000 km. Nākamgad braukšot tālāk, jo būs septiņdesmitā 1941. gada deportāciju gadadiena. Piemini Sibīriju otrajā daļā Dz. Geka cer rezumēt savu Sibīrijas stāstu - vecāku un bērnu likteņus skaitļos un sajūtās.