Latvijas sabiedrība diemžēl neizceļas ar augstu tolerances līmeni un vienotību kopīgu mērķu formulēšanā un sasniegšanā. Jo īpaši skumji, ka jau pierastajai plaisai starp latviešiem un cittautiešiem, starp ļoti atšķirīga ienākumu līmeņa cilvēkiem sāk veidoties domstarpības starp pensionāriem un gados jaunākiem cilvēkiem. Domāju, daudziem ekonomiski aktīvā vecuma cilvēkiem, kuri spēj objektīvi vērtēt situāciju, veidojas diskomforts starp instinktīvu vai ieaudzinātu cieņu pret vecākiem cilvēkiem un apziņu, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšanas idejas aizstāvjiem objektīvi ir taisnība.
Šķiet, starpetnisko attiecību saasinājums jau ir gana spilgti parādījis, cik svarīgi ir šādās diskusijās lietot izteicienus īpaši apdomīgi un mēģināt paskatīties uz situāciju no oponenta viedokļa. Valodas referenduma gadījumā šī nepieciešamība tika nokavēta, tomēr «tēvu un dēlu» gadījumā tas vēl nav nokavēts. Tādēļ paralēli bezkaislīgiem apsvērumiem, kas balstīti demogrāfiskās situācijas un darba tirgus prognozēs, varbūt ir vērts paturēt prātā vairākus it kā emocionālus nosacījumus. Pirmkārt, der atcerēties, ka objektīvi nedz «jaunie» spēj iejusties «veco» situācijā, nedz otrādi, tādēļ ir jārēķinās, ka vienai pusei tik pašsaprotamie argumenti otrai pusei tādi var nešķist. Otrkārt, vajadzētu atturēties no pensionāru (un to, kuri grasās pensionēties drīzumā) vainošanas savtīgumā (pēc mums kaut ūdens plūdi...). Gan tāpēc, ka mēs taču ikdienā redzam pretējo - viņi palīdz saviem nu jau lielajiem bērniem ar mazbērnu auklēšanu, dažkārt pat finansiāli. Gan arī tāpēc, ka šī paaudze ir tik bieži zaudējusi savus iekrājumus (naudas maiņa, banku sabrukums), ka jo īpaši nervozi uztver signālus, ka kaut kas varētu mainīties viņu finansiālajā situācijā. Ja esi vairākas reizes pretēji valsts apgalvotajam saņēmis triecienus, tad var saprast, ka vecākā paaudze baidās, ka valsts viņus piešmauks arī šoreiz - sola, ka pensionēšanās vecums tiks paaugstināts par x, bet varbūt vēlāk kaut ko jaunu izdomās... Ja valsts nebūtu tik bieži samānījusies, mūsu vecākā paaudze, iespējams, ar lielāku ticību klausītos amatpersonu skaidrojumos un mazāk baidītos no «kārtējiem brīnumiem». Vecākā paaudze gaidāmās nepatīkamās izmaiņas uztvertu mazāk iecirtīgi arī tad, ja valsts runātu ne tikai par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, bet arī kaut ko konkrētu par to, ko darīt, lai sešdesmit+ grupai ilgākais laiks līdz pensijai nekļūtu par sēdēšanu bezdarbnieka statusā.
Pensiju sistēmas maiņa, padarot to skarbāku, nevienā valstī nav viegls uzdevums. Un nekur vecākā paaudze nav sajūsmā, uzzinot, ka viņu priekšstats par mūža nogali varētu būt izrādījies pārāk rožains. Tomēr, ja šos jautājumus izrunā nepiepaceltā tonī, nevainojot kādu grupu egoismā, tuvredzībā utt., tad nav iemesla domāt, ka vecākā paaudze vēl sliktu šai valstij, kuras veidošanā pati ir piedalījusies.