Šis vēsturiskais piemērs saistīts ar jautājumu, cik adekvāti piramīdas augšgals novērtē t. s. masu noskaņojumu. Un savukārt šis jautājums saistīts ar ziņu, ka Saskaņas centrs nolēmis dažas dienas pirms parlamenta vēlēšanām rīkot plašu protesta akciju. Nu ko - tātad opozīcija tomēr nolēmusi uzspēlēt «revolucionāro situāciju». 13. janvāris neko nav iemācījis.
Respektīvi, runa šajā gadījumā ir ne tik daudz par to, ka opozīcijai, kas a) grasās tūlīt pat kļūt par pozīciju, b) ir pie varas Rīgā, vicināt protesta karogu ir bezgaumīgi un ciniski (politika vairumā gadījumu ir bezgaumīga un ciniska). Runa ir par to, ka politikā izmantot cilvēku izmisumu, naidu ir bīstami, tā ir spēlēšanās ar uguni.
Dažas dienas pēc 13. janvāra kādā Vecrīgas grāmatnīcā satiku politiķi no t. s. gaišajiem spēkiem un augstu valsts amatpersonu no Rīgas pils. Saruna, protams, vijās ap nekārtībām pie Saeimas, kurš pie vainas, kurš kā reaģējis utt. Nejūtos baigais sabiedrības noskaņu zinātājs, tomēr joprojām uzturu spēkā tēzi, ko cēlu priekšā sarunu biedriem. Proti: ja, spekulējot uz cilvēku emocijām, palaiž maisam galu vaļā, tad nākamreiz bez brillēm paliksim visi trīs. Jo nokaitinātam cilvēkam, kurš ir pārliecināts, ka valsts ir sačakarējusi viņam dzīvi, ir pilnīgi vienalga, vai tu esi «labais» vai «sliktais» politiķis. Un vispār - tu tur, skribent, baigi gudri pļurksti ar tiem politiķiem, tātad arī es vainīgs, jo neesi pietiekami darījis, lai tās cūcības nenotiktu. Un man nav pārliecinošu pretargumentu.
Tā ir kaut kāda šizofrēnija: gandrīz saldkaisli biedēt ar «cilvēki izies ielās» un vienlaikus kacināt ļaudis pārliecībā, ka tu spēj iejusties cilvēka, kuram ir grūtības samaksāt par dzīvokli vai kurš nespēj atrast darbu jau pusgadu, ādā.
Es gribētu Urbanovičam & Co atgādināt Franču revolūciju. Jā, Dantons, Demulēns u. c. gana turīgi ļaudis iemeta dzirksteli pulvera mucā. Nu, sagrāva Bastīliju, nogalināja karaļa ģimeni. Un tālāk? Ja politiskā procesa pamatā ir nepieciešamība atrast arvien jaunu vainīgo, kuru aizsūtīt uz ešafotu, tad nav ko brīnīties, ja rezultātā uz labākiem medību laukiem tiek aizsūtīti arī paši tautas tribūni. Nedomāju, ka pašmāju aicinātājiem uz barikādēm draudētu tik radikāls pavērsiens, tomēr šī spekulēšana ar cilvēku nelaimi tikai vairo riebumu pret valsti un palielina populisma izredzes.
Amerikāņu rakstnieks Edgars Doktorovs romānā Regtaims apraksta, kā Lielās depresijas laikā turīgi ļaudis organizējuši balles, pēc viņu domām, pielāgojoties situācijai. Porcelāna vietā - alvas trauki, viesi - kaut kur nopirktās skrandās, speciāli nosmērējušies... Miniet trīs reizes, ko par šādu «iešanu tautā» teica pati «tauta».