Le Figaro vēsta, ka Francijā atrasts līdz šim nezināms Mazā prinča (1943) manuskripts. Atklājies, ka lidotājs un rakstnieks Antuāns Sent-Ekziperī savam pēdējam darbam, kas tulkots vairāk nekā 80 pasaules valodās un 2002. gadā pabijis pat kosmosā (grāmatu «kā franču kultūras daļu» aizveda līdzi astronauts Filips Perēns), ir radījis vairākus variantus. Pārsteidzošais atklājums pieder Francijas senākā izsoļu nama Artcurial ekspertiem Olivjē Devēram un Benuā Pitemānam, kad, pārskatot kāda kolekcionāra nodotās Ekziperī vēstules un piezīmes, viņi rokrakstu kaudzē atrada ko sensacionālu - Mazā prinča manuskriptu. Kolekcionārs ilgus gadus nebija pievērsis uzmanību divām drudžaini sīkā, grūti salasāmā rokrakstā aprakstītām A4 formāta lapām un pat nenojauta, ko glabā. Uzzinājis patiesību, kolekcionārs vēlējās palikt anonīms.
«Es salēcos, kad sapratu, ka tas ir Sent-Ekziperī Mazā prinča manuskripts. Tas bija ļoti satraucoši,» Le Figaro stāsta Olivjē Devērs. Satraucoši ir arī iedomāties, ka Ekziperī varbūt šaubījās - vai tas būs jēriņš vai kāds cits mīlīgs radījums, piemēram, trusis, ko Mazais Princis lūgs uzzīmēt Sahāras tuksnesī avarējušam pilotam, brīdī, kad viņam uz pasaules nebūs pilnīgi ne viena, ar ko parunāties. Varbūt viņš šaubījās arī par Rozes tēlu? Vai nebūs pārāk klišejiski un didaktiski?
Retais atradums - divas ar Ekziperī roku aprakstītas un sasvītrotas lapas ar sarūsējušas saspraudes nospiedumu - novērtēts vērtībā starp 40 un 50 tūkstošiem eiro.
Mazā prinča manuskriptu izsolīs 16. maijā senākajā Francijas izsoļu namā Artcurial.
Šis, protams, nav stāsts ne par rūsu un arī ne par saspraudi. Un pat ne par vieglprātīgiem, sirdsšķīsti naiviem, lai neteiktu - bezatbildīgiem, kolekcionāriem, par kādiem laiku pa laikam ziņo mediji.
Ziņa par atradumu lieku reizi liek iedomāties - diezin kādā veidā XXII gadsimta cilvēki (neesmu pasaules gala teoriju piekritēja) no mūsu aizejošā gadsimta pārņems šodienas ekziperī radītās gara mantas? Vai kāds uzzinās par viņu šedevru pirmajiem variantiem, ja vienmēr pa rokai ir «delete» taustiņš, zemē un dobumos neko nerokam, un tikai retais komponists izmanto nošu papīru, zīmuli un dzēšgumiju. Melnraksts ir kļuvis par izmirstošu parādību, līdzīgi kā ar zaļu un sarkanu tinti rakstītas piezīmes XX gadsimta kultūras darbinieku kladēs, burtnīcās, vākos ar uzrakstu «Djelo nr....» (lieta - no krievu val.)?
Lai nu kā - muzeja krājuma glabātājs šobrīd ir viena no izaicinošākajām profesijām. Viņam būs jāatbild uz jautājumu, vai mēs esam atbildīgi tikai par tiem, ko esam pieradinājuši, vai arī par sava gadsimta intelektuālo īpašumu un kā to digitālajā laikmetā saglabāt nākamībai.