Līsa Marīe Hasbija, 19 gadu
Emma, 16 gadu
Sākumā es domāju, ka kāds vienkārši ākstās. Ieraudzīju puisi, kurš aizgāja parunāties ar vīru policista formastērpā. Viņu nošāva. Es redzēju divus nošautus cilvēkus. Vienkārši bēgu projām. Mēs varējām sajust šaujampulvera smārdu, bijām tik ļoti nobijušies. Tad ielēcām ūdenī un aizpeldējām līdz laivai.
Stīne Renāte Haheima, parlamenta deputāte
Mēs bijām sanākuši mazās grupiņās, lai pārrunātu sprādzienus Oslo. Pēkšņi kāds iekliedzās: «Atbraukusi policija, mēs esam drošībā!» Pēc brīža es ieraudzīju policistu, kurš nāca lejup no kalna. Pēkšņi viņš sāka šaut cilvēkus. Citu pēc cita! Tad mēs bēgām un ielecām jūrā, kur varēja redzēt laivas. Viņš ārēji izskatījās ļoti mierīgs, viņš nevienu brīdi neskrēja, tikai gāja un šāva cilvēkus. Es nevienu brīdi nedzirdēju viņu runājam.
Ādrians Prakons
Pa radio dzirdējām par sprādzieniem Oslo, tāpēc savācām 700 cilvēku salā, lai pavēstītu viņiem. Pēc dažām minūtēm saņēmām telefona zvanu, ka kāds policists braucot uz salu pie mums. Es aizgāju uz kafijas kiosku, kur izdzirdēju pirmos šāvienus un ieraudzīju bēgošos cilvēkus. Viņi bēga, bet tika sašauti mugurā. Manā priekšā saļima ložu nopļautie cilvēki. Es mēģināju bēgt uz telšu pilsētiņu. Tajā brīdī ieraudzīju šāvēju. Divi cilvēki sāka ar viņu runāt, taču abi tika sašauti. Viņam mugurā bija formastērps ar sarkanīgām apmalēm. Izskatījās kā tipisks nacists. Viņš izskatījās ļoti pārliecināts par visu, ko darīja, ļoti mierīgs. Pēkšņi viņš mums uzkliedza, ka mēs visi miršot. Mēs sākām skriet uz ūdens pusi, tur daudzi vilka nost drēbes un sāka peldēt. Man likās, ka nepaspēšu novilkt drēbes, tāpēc pa visu lietu metos ūdenī drēbēs un zābakos. Aizpeldēju kādus 150 metrus, bet tad sapratu, ka nespēšu peldēt tālāk un griezos atpakaļ. Viņš stāvēja krastā kādu 10 metru attālumā un šāva peldētājus. Tad viņš pavērsa stobru pret mani, es kliedzu: «Lūdzu, nē! Nešauj!» Nezinu, vai viņš dzirdēja, ko kliedzu, bet neizšāva.
Pēc stundas viņš atnāca atkal. Es biju kopā ar citiem dzīvi palikušajiem, kas slēpās zem kokiem klinšainajos krastos. Salām slapjās drēbēs. Atkal atskanēja šāvieni. Cilvēki no tiem ļima manā acu priekšā, krita uz manām kājām, ūdenī. Tas bija brīdis, kad nogalināja ļoti daudzus. Es mēģināju aiz viņiem paslēpties, lūdzoties, lai man netrāpa. Šaušanas vidū tomēr dabūju lodi mugurā. Tad viņš pienāca klāt, es varēju sajust viņa elpu, dzirdēju viņa zābaku čīkstoņu, likās, ka jūtu viņa ieroča stobra karstumu. Bet es nekustējos. Iespējams, tas izglāba manu dzīvību. Tagad esmu slimnīcā. Briesmīgākās tagad nav fiziskās sāpes, bet gan domas par to, cik draugu ir nogalināti.