Nē, nē, nē! Uz medicīnu iet nevaru. Man tur nav ko meklēt. Es dzirdēju vakar Krustmātes vārdus, ka, ja es neeju uz medicīnu, tad viņa mani izdzīs no mājas. Man nav vairs spēka. Man nav citas izejas, kā vien aiziet. Es zinu un saprotu, ka man grib tikai labu. (..) Es visu, visu ļoti labi saprotu, bet tagad nav citas izejas. Varbūt šodien izdaru lielu kļūdu. Varbūt vēlāk es to rūgti nožēlošu, bet pagaidām citādi nevar. Ir jau vēl viena izeja, bet - es vēl tā gribu dzīvot. Es aizeju uz Teātra institūtu. Studēt nekad nav par vēlu, bet tur - ja neaiziešu tagad, tad nevarēšu vairs aiziet nekad.
Tavs Arnītis»
Jēga, patiesība, dabiskums
Tik dramatiski sākās režisora, pedagoga, aktiera Arnolda Liniņa ceļš uz teātri, ko sākotnēji aizcirta divu bargu sieviešu lēmums. Viņu audzināja divas tantes - audžumātes māsas. Īstā māte - vācu veikalniece -, palikusi bez bērna tēva atbalsta, bija atstājusi viņu bērnunamā. Audžumāti kara laikā liktenis aiznesa uz Vāciju, no audžutēva viņa jau bija šķīrusies. «Viņam bija tā drausmīgā vajadzība tikt mīlētam,» intervijā pirms septiņiem gadiem daudzu Liniņa problēmu diagnozi uzstādīja režisora līdzgaitniece kinozinātniece Valentīna Freimane.
Šodien, kad skolnieki un kolēģi līdz ar Liniņa ģimeni Teātra muzejā atzīmē mākslinieka 80. dzimšanas dienu, viņa devums nav pārvērtējams - Latvijas, un jo īpaši Dailes, teātra vēsturē viņa vārds ierakstīts tikpat lieliem burtiem kā Eduards Smiļģis un Pēteris Pētersons. Lai gan Liniņa īpatnība ir tā, ka pat šodien - 12 gadu pēc viņa nāves - šāds pompozs apgalvojums laikam izraisa pretestību. Radījis filozofiski trāpīgo Brandu, ko par spilgtu teātra piedzīvojumu atzinusi britu zvaigzne Vanesa Redgreiva, azartiski «tautisko» Īsu pamācību mīlēšanā, skarbi dokumentālo jauniešu drāmu Pēdējā barjera, desmitiem izcilu lomu visu paaudžu Dailes teātra aktieriem, viņš savā teātrī bieži jutās negribēts un nemīlēts. Atelpu no «vecās Smiļģa gvardes» pretestības viņš guva savās trijās Dailes teātra studijās, kur tandēmā ar sievu Ainu Matīsu tika likti pamati jaunai izpratnei par skatuves patiesību, par organisku, nesamākslotu aktierdarbu, ko pēdējos desmit gados par pašsaprotamu atkal padarījis Alvis Hermanis. Starp citu, kinoaktieru studijas audzēknis, - Liniņa un Matīsas vadītie jauniešu kursi bija pirmais pakāpiens daudzu Latvijas teātru aktieriem un citām spožām personībām. Taču Liniņa vīzija par savu teātrī radās jau pirms darba Dailē, vēl strādājot Drāmas teātrī pie Amtmaņa-Briedīša par aktieri. Aina Matīsa: «Viņam nepatika taisīts artistiskums bez jēgas seguma. Kad raksturs ir pavirši, virspusēji būvēts. Liniņš bija pret tādu teātri, kas vadītos pēc principa «tas būs tā jocīgi» vai «tā, lai tantes zālē raud»...»
Spožums tā kā zelta zvīņas
Dailes teātris, par kura māksliniecisko vadītāju Liniņu iecēla 1971. gadā, nesagaidīja viņu atplestām rokām. Laikā, kad kultūras dzīvi pārvaldīja ministrijas funkcionāri, par to iemīļotu atrakciju izvērtās intrigu diriģēšana un radošo personību savstarpēja kūdīšana. Dailes teātra kolektīvā dzirdīgas ausis atrada baumas, ka Liniņš līdzdarbojies Pētera Pētersona izēšanā no teātra vadītāja vietas, - tās teātra pētnieki ir atzinuši par nepamatotām. Taču sēkla bija sēta. Turklāt teātris, kādu vēlējās radīt Liniņš, bija krasā pretstatā tam, ko vecie dailēnieši uzskatīja par «īstu Smiļģa teātri». No «vecajiem» ar sajūsmu netika uzņemta arī «Liniņa bandas» jeb triju viņa studiju (5., 6., 7.) ienākšana, kuru absolventi šodien joprojām ir Dailes seja - Mirdza Martinsone, Jānis Paukštello, Harijs Spanovskis, Akvelīna Līvmane. V. Freimane, kura pasniedza studistiem kinovēsturi, atzīst: «Tas bija svētlaimīgs laiks. Tur bija tādi ģeniāli kursadarbi! Tāpēc, ka viņi bija brīvi. Bija grupa jaunu cilvēku padomju laikā, kas tika audzināti par brīviem cilvēkiem.» Par teātra leģendu kļuvušas Maskavas viesizrādes 1977. gadā: ne katrās viesizrādēs skatītāji šturmē teātri un izlauž durvis. Rīgā tolaik pie Dailes kasēm rinda pulcējās jau iepriekšējās dienas vakarā.
Diemžēl lielu daļu Liniņa laika un spēku apēda dienišķie teātra vadītāja pienākumi. «Redzot tēta un mammas dzīvi un visu to pasauli, kas slēpjas skaisto teātra aizkaru otrā pusē, esmu pārliecinājusies, ka teātra vide bieži ir ļoti cietsirdīga, sāpinoša, bez līdzpārdzīvojuma un pateicības. Man teātris patīk, bet tā nav visa mana dzīve, kā tas bija tēvam,» saka režisore Māra Liniņa. Liniņš nogura. Sākās neveiksmes. Repertuārs kļuva «šķidrāks», bet blakus plauka Liniņa mīļākā audzēkņa un drauga Kārļa Auškāpa izrādes. Vēsture atkārtojās, tikai Liniņš no mākslinieciskā vadītāja posteņa aizgāja pats, kā pēcteci ministrijā nosaucot Auškāpu.
Pēc atkāpšanās no amata 1987. gadā A. Liniņš pāris nākamās sezonas Dailē iestudēja pa vienai izrādei, arī karnevāliskos Trīnes grēkus ar Ilzi Vazdiku un Viju Artmani. Tomēr ar jauno teātra vadītāju saprašanās nebija, un Liniņš aizgāja no teātra pavisam, par niecīgu atalgojumu strādāja par runas pasniedzēju LU Filoloģijas fakultātē un kinoaktieru studijā. Mūža novakarā Arnoldam Liniņam tāpat kā karjeras sākumā bija jācīnās ar trūkumu, arī jāatgriežas pie aktiera darba - viņš nospēlēja trīs spilgtas lomas Jaunajā Rīgas teātrī. Teātris neatlaida savu tvērienu līdz pēdējam elpas vilcienam - pāris dienu pirms nāves smagi slimais Liniņš vēl diktēja Matīsai runas vingrinājumus.