Pēdējā uzskaite šā gada 1. aprīlī rādīja, ka Latvijā ir 900 vilku. Taču mežsargi, vilku skaitītāji, paši ir mednieki, viņi īsti nenovērtē pelēču spējas atjaunot populāciju arī pēc lielas izmedīšanas, tāpēc uzskaitē iegūtie skaitļi ir pārspīlēti, - tāds ir Jāņa Ozoliņa pētnieka viedoklis. Turklāt aizvadītā bargā ziema, kad sniega pilnajos mežos nebija viegli ne vilkiem, ne medniekiem, varētu būt paretinājusi pelēču populāciju. Par to liecina gan tas, ka šopavasar nav fiksēti vilku uzbrukumi mājlopiem un suņiem, kā arī tas, ka pirmo nomedīto vilku skaitā lielākoties ir jauni tēviņi, nevis kucēni.
Tas nozīmē arī to, ka sēņotājām un ogotājām no vilka jābaidās vēl mazāk nekā parasti, kad nekādi vilku uzbrukumi cilvēkiem nav fiksēti. Ne tik vienkārša ir lieta ar lūsi - Gulbenes pusē jauns lūsis, ieraudzījis pieliekušos ogotāju, tai uzmeties mugurā, tiesa, nevis miesaskārīgā nolūkā, bet paspēlēties, un tūlīt arī nolēcis nost. Vilki attiecībās ar cilvēku ievēro cienījamu distanci, lai gan dažreiz iet pa cilvēka pēdām viņiem patīk.
Jau septiņpadsmit
Pagājusī bargā ziema nebija viegla ne tikai stirnām, bet arī vilkiem. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu vilku populācija ir kļuvusi vājāka, pieļauj Jānis Ozoliņš. Arī vilkiem pa tik dziļu sniegu nebija viegli pārvietoties. Ziemas otrajā pusē, kad vilkiem ir riests, no kura ir atkarīga populācijas atjaunošanās, lai nomedīto vilku vietā varētu nākt jauni, sniegs bija irdens un traucēja vilkiem baudīt mīlas priekus. Pavisam skaidri gan tas nav zināms, jo arī mednieki mežā netika.
Šogad atļauts nomedīt simt vilku. Vilku saudzēšanas laiks ir no 1. aprīļa līdz 15. jūlijam, pēc tam tos atkal drīkst šaut, mazus kucēnus ieskaitot. Līdz 20. augustam no mednieku rokas bija ņēmuši galu 17 pelēči. Vilki atšķirībā no dažiem citiem medību dzīvniekiem, kuru nomedīšanai licence jāizņem pirms medībām, tiek reģistrēti otrādi - pēc nomedīšanas: vispirms sastāda aktu par nomedīto, tad raksta atļauju. Zinot kopējo daudzumu, kuru ir atļauts medīt, medību vadītājs diennakts laikā par nomedīto vilku ziņo Medību daļai, un tad nomedījamo daudzums attiecīgi tiek samazināts.
Pagājušajā gadā atļautais vilku medību limits netika izpildīts, pirms tam pāris gados tas ir izdevies. «Ja vilku ir daudz - bet man tā neliekas -, tad ar simt vilkiem vajadzētu pietikt līdz decembrim,» saka Ozoliņš.
Labāk nekā lapsām
Senāk vilkus, tāpat kā lapsas, drīkstēja medīt cauru gadu, un dažs labs speciālists uzskatīja, ka vilkam Latvijā nav vietas vai arī ir vieta tikai rezervātos. Taču kopš 2003. gada šie totālas iznīcināšanas ideologi ir atsēdināti aizdurvē, jo atbilstoši Eiropas direktīvām tika noteikts vilku saudzēšanas laiks. Tajā brīdī aprindās, kurām bija kāda ietekme uz lēmumu pieņemšanu, šāds risinājums tika uzņemts pozitīvi, kā kompromiss, stāsta Ozoliņš, jo alternatīva bijusi pilnīgs vilku medību aizliegums.
Ja Latvija izšķirtos palikt pie vilku medīšanas bez ierobežojumiem, sekotu Eiropas sankcijas par direktīvas nepildīšanu. Savukārt, ja vilks būtu pilnīgi aizsargājama suga, rastos citas problēmas no vilku aizsardzības viedokļa - vilks kļūtu par malumedību objektu. Arī tajās valstīs, kur vilks nav medījama suga, piemēram, Polijā, tas tiek diezgan daudz nomedīts nelikumīgi, stāsta VMD Medību daļas vadītājs: «Redz vilku, un apziņa, ka uz vilku jāšauj, medniekam jau ir asinīs. Nošauj un nedeklarē.»
Nemaz tik vienkārši vilku nevar nomedīt. Speciāli rīkotas vilku medības ne vienmēr ir sekmīgas. Latvijā 70 procenti nomedīto vilku tiek nošauti nejauši, gaides medībās uz cūkām vai stirnām, kad vilks parādās mednieka redzeslokā.
Nav tikai centrā
Jānis Ozoliņš neapstiprina priekšstatu, ka vilki vairāk mīt Latvijas austrumdaļā. To neesot valsts centrālajā daļā, bet Kurzemē vilku ir daudz, un faktiski tā ir vilku blīvāk apdzīvota, jo Latvijas austrumpusē ir no šiem plēsējiem brīvas teritorijas. Igaunijā vilku biezība ir līdzīga. Vienu laiku pēc 2003. gada igauņi bija sākuši vilkus saudzēt, bet tad izrādījās, ka tie tomēr strauji vairojas un sāk postīt mājlopus. Tagad igauņi iet latviešu pēdās un gadā nomedī pie 150 vilkiem.
Dīvaina ir attieksme pret vilkiem Lietuvā, kur uzskaite uzrāda vairāk vilku nekā abās pārējās Baltijas valstīs, bet oficiāli nomedīti tiek tikai kādi 40 gadā. Šāda aina ir izskaidrojama vai nu ar nepilnīgu uzskaiti, vai nelikumīgu medīšanu.