Tomēr plāns arī tiek asi kritizēts par to, ka tas nav pietiekami drosmīgs sākums strukturālām reformām, jo, piemēram, apiets neviennozīmīgi vērtētais jautājums par augstskolu konsolidāciju, turklāt no pasākumu plāna neesot arī nolasāms mērķis - uz ko augstākās izglītības sistēma tiecas.
Lai «nepiestudētu»
Kopš pērn izskanēja aicinājums reformēt augstāko izglītību un darba grupa divu ministru vadībā vēl tikai sāka strādāt, viens nav mainījies - rektoru un citu ekspertu starpā joprojām ir nevienprātība par to, kā augstākajai izglītībai vajadzētu attīsties. Ļoti neviennozīmīgi ir arī vērtējumi par IZM izstrādāto plānu: kamēr vieni to sauc par optimālu sākumposmu strukturālām pārmaiņām, citi dēvē par kosmētisku remontu. Savukārt izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) norāda, ka piekrīt viedoklim: augstākās izglītības reformas jāplāno kā minimums 10 gadu termiņā un IZM plāns ir sākumposms ceļā uz ilgtermiņa strukturālām reformām.
Ja tiks realizēti arī pagaidām plānotie pasākumi, tas nozīmēs vairākas pārmaiņas gan studentiem, gan pasniedzējiem. Pozitīvi tiek vērtēta, piemēram, plānotā akreditācijas sistēmas maiņa, kas varētu likt augstskolām vairāk sekot kvalitātei, IZM apņemšanās izstrādāt jaunas starpdisciplināras programmas. Plānots arī noteikt skaidras prasības mācībspēkiem. Pēc T. Koķes domām, būtisks kritērijs varētu būt zinātniskā darbība - piemēram, iesaistīšanās projektos un publikācijas. Izglītības eksperte Marija Golubeva gan plānā nav saskatījusi pietiekamu akcentu uz pasniedzēju zinātniskās darbības līmeņa celšanu, jau ziņots, ka iepriekš izskanējusi kritika - lielai daļai mācībspēku ir par maz publikāciju starptautiski recenzētos izdevumos.
«Man tik daudz nākas atbildēt uz jautājumiem, ka labi, ja augstskolās studentus noslogo divarpus dienas nedēļā. Pārējo laiku skaitās, ka viņi veic patstāvīgo darbu. Kurš šo patstāvīgo darbu ir uzdevis, kurš ir uzskaitījis, kurš ir nokontrolējis, un kurš ir izvērtējis?» norāda T. Koķe. Tāpēc plānots mainīt prasības studentiem, nosakot minimālo laiku, kas jāpavada nodarbībās, un paaugstinot prasības arī patstāvīgā darba organizēšanā, lai pilna laika studijas atbilstu 40 darba stundām nedēļā. Latvijas Universitātes (LU) Studentu padomes priekšsēdis Edvards Ratnieks nenoliedz, ka ļoti daudzi studenti strādā pilnu slodzi un «piestudē» dienas nodaļā un prasību paaugstināšana varētu palīdzēt šādu praksi izskaust. Svarīgi gan esot, kādu patstāvīgo darbu studentiem uzdod: ja tas ir tāds modelis kā dažās programmās, kur studentiem nepārtraukti jāraksta kopsavilkumi vai copy-paste* referāti, no tā nebūšot jēgas. E. Ratnieks uzskata, ka jādomā par radošākām patstāvīgā darba formām. Tomēr, viņaprāt, pasniedzēji nespēs IZM plānus izpildīt, jo «viņu nav miljons».
Nekā drosmīga
IZM apkopojusi visu, ko jau sen bija iecerēts darīt, taču «nav nekā drosmīga», vērtē Juris Pūce, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, kurš iepriekš piedalījās darba grupas informatīvā ziņojuma izstrādē. LU rektors Mārcis Auziņš plānu salīdzina ar milzīgu «inventarizācijas sarakstu» bez fokusa uz noteiktu mērķi. AIP priekšsēdis Jānis Vētra norāda, ka bez mērķa katrs rektors turpinās iet savā virzienā. Viņaprāt, problēma ir tā, ka plāns ir tikai trim gadiem, kas ir oficiālā valdības noteiktā kārtība.
M. Auziņš akcentē, ka IZM apgājusi būtiskus jautājumus. Piemēram, ignorēta augstākās izglītības saistība ar zinātni. Daudz runāts, ka augstskolu ir par daudz un studiju programmas dublējoties, taču plāns šo jautājumu nerisinot. T. Koķe gaida, ka to atrisinās pati akadēmiskā vide, dažas augstskolas jau apsver iespējas sadarboties. Taču Liepājas Universitātes rektors Oskars Zīds norāda, ka augstskolas neatteiksies no savām programmām, tāpēc augstākās izglītības politikas veidotājiem būtu jāspēj pieņemt nepopulārus lēmumus un jābūt valsts pasūtījumam studiju programmām. Tagad IZM šo procesu esot atstājusi pašplūsmā - nevienu augstskolu negremdē un nevienas attīstību arī neveicina.
Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts augstskolu koncentrācijas iespējas redz, ja šajā procesā iegulda naudu. Ja valsts varētu uzcelt kompleksu, kurā varētu strādāt no vairākām vienā apvienotā augstskola, no apvienošanas var būt ieguvums, bet, ja apvienošana ir formāla un katra augstskola pēc būtības strādā atsevišķi, no tā neesot jēgas. J. Vētra skaidro, ka citās valstīs šādās reformās iegulda vēl papildu finansējumu, taču Latvijā ir «cerības uz uzplaukumu caur sabrukumu», tomēr strukturālas reformas esot vienīgā augstākās izglītības sistēmas iespēja saglabāt vismaz esošo finansējumu. «Ar burkānu» jeb papildu finansējumu augstskolu apvienošanos var veicināt bagātās valstis, taču nabadzīgajām nākas apvienošanos veicināt «ar rīksti», norāda J. Pūce.
Pagaidām nav skaidrs augstskolu finansēšanas modelis. Plānā ieskicēta iespēja ieviest uz rezultātu orientētu principu, kas nozīmē, ka augstskolas, uzrādot labus rezultātus noteiktos rādītājos, piemēram, uzņemto studentu un sagatavoto speciālistu attiecībā, zinātniskās darbības rezultātos, saņemtu papildu finansējumu. Ja tas būs vērā ņemams, «tas mudinās augstskolas censties [uzlabot kvalitāti]», pieļauj Rektoru padomes priekšsēdis Arvīds Barševskis. T. Koķe sola, ka IZM piedāvās arī citas finansēšanas pieejas. Viena varētu būt, kad finansējums tiktu sasaistīts ar darba devēju pieprasījumu. Cits būtu studentu līdzmaksājums - tad pilnīgi valsts apmaksātu studiju vietu nebūtu, bet studentiem būtu jāmaksā līdzmaksājums par studijām, kas būtu mazāks par pašreizējo studiju maksu.
*nokopē un ielīmē (datortermins)