Var teikt divējādi - Svetlanas Aleksijevičas sastādītajā grāmatā, kuru viņa pati žanriski nosaukusi par lūgšanu, ir tikai fakti. Vai tieši pretēji - tikai emocijas. Emocionāli fakti. Autore bezgalīgā līdzjūtībā, nereti rupji izlamāta, šķietami bezkaislīgi virknējusi katastrofas liecinieku atmiņas. Aptaujājusi likvidatorus, viņu sievas, bērnus, svarīgus fiziķus un saindētajā teritorijā spītīgi dzīvot palikušas vecenītes, kas karājas trauslā matā gan pie šīs pasaules, gan - saprāta. Suņu šāvēju un zemes apglabātāju monologi: «Zemi mēs pacēlām un saritinājām lielos ruļļos... Kā paklāju... Velēnu kopā ar zāli, puķēm, saknēm... Ar zirnekļiem un tārpiem... Darbs trakajiem. Nedrīkst taču noraut visu zemi, noņemt no tās visu dzīvo. Šaubos, vai mēs to būtu izturējuši, ja katru dienu nebūtu dzēruši līdz nemaņai.» Vēl bērnu koris: «Mums bija balts kāmītis, mēs atstājām viņam pārtiku divām dienām, bet aizbraucām uz visiem laikiem.» Un jaunas sievas monologs, kura līdz nāvei (šeit - vārda tiešā nozīmē) mīlētais vīrs viņas acu priekšā sairst par indīgu gaļas masu. Atnāk slimnīcas māsiņa, pastāv aiz durvīm, atvainojas un aiziet. Runā zvērināti komunisti ateisti, kuri samaksājuši ar mazbērnu leikēmiju un kuri pabeidz monologu ar nopūtu: ja es būtu ticīgs... Tēvu - likvidatoru - grēksūdzes: ļāvos puikas sajūsmai un atdevu viņam nēsāt savu formas laiviņu. Galvas audzējs. «Tālāk rakstiet pati, es nespēju...» Cits tēvs grib tikai to, lai zinām, kā sauca viņa meitiņu: «Es gribu liecināt - mana meita nomira Černobiļas dēļ. Bet mums prasa, lai mēs klusējam. Zinātne vēl neesot pierādījusi, neesot datu bāzu. Jāgaida simtiem gadu. Bet mana dzīve... Tā nav tik ilga... (..) Pierakstiet kaut vai jūs: meitu sauca par Katju... Katjušeņka... Nomira septiņu gadu vecumā...»
Kā paralēlais stāsts no šīm «vienkāršo ļaužu» atmiņām (pat pārliecinošāk nekā akadēmiskos pētījumos) veidojas slāvu dvēseles analīze, fenomens. Ne tā - kas liela, plaša un noslēpumaina, bet tā, kas visos laikos saķēdēta ar cara tētiņu dīvainās mazohisma attiecībās (padomju jo īpaši). Ne jau tikai stārķiem nepateica. Nepateica arī cilvēkiem. Jo atbildīgie vairāk meloja, jo likvidatori pašaizliedzīgāk skraidīja pa elli ar beigtiem spēļu dozimetriem pie potītēm. «Tādi mēs esam,» kā samiernieciski saka kāds černobiļietis.