Datori viņu interesē kopš bērnības. 9.klasē viņa pieteicās SIA Progmeistars kursos, kur apguva programmēšanu, bet nu jau gadu tajos ir pasniedzēja.
Šoruden Kristīna kļuvusi arī par Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes studenti un 30.septembrī saņems Latvijas uzņēmuma DPA stipendiju, ko tas konkursa kārtībā jau otro gadu piešķir 12.klases absolventiem, kuri vēlas studēt informācijas tehnoloģijas.
Man laikam ir iespēja!
DPA stipendiju mērķis ir veicināt skolēnu interesi par IT jomu un atbalstīt spējīgākos jauniešus, kas šo nozari izvēlējušies par savu nākotnes profesiju. Šogad stipendijas piešķīra desmit jauniešiem, un katra no tām jaunajiem studentiem desmit mēnešu garumā ļaus saņemt pa 100 latiem mēnesī.
Stipendiāti tika izvēlēti no visiem Latvijas reģioniem, un konkurence bija gana sīva. Kā stāsta stipendiju konkursa organizatori, vērtējot pieteikumus, īpaša uzmanība tika pievērsta pretendentu motivācijai studēt IT, sekmēm un arī ārpusskolas interesēm.
Kristīnai, kas absolvējusi Rīgas Purvciema vidusskolu, ar motivāciju viss ir kārtībā. Uzzinājusi par DPA stipendiju konkursu, viņa nosprieda: «Man laikam ir iespēja.» Kad kļuva zināmi rezultāti, meitene bija laimīga, ģimene - vecāki, vecvecāki un mazais brālis - ļoti priecājušies. Arī tāpēc, ka stipendija, gluži tāpat kā Kristīnas iegūtā budžeta studiju vieta augstskolā, ir labs finansiāls atspaids ģimenes maciņam.
Palīdz tētim programmēt
Kristīnas tētis pēc profesijas ir sistēmu administrators, tāpēc meitene datoru iepazinusi jau kopš piecu gadu vecuma. «Man patika, ko tētis dara, redzēju, ka datori - tas ir forši,» Kristīna saka. Apgūt ko vairāk par spēlītēm viņai gan sāka gribēties tikai pamatskolas beigās. Līdz tam savu nākotni viņa vairāk saistīja ar došanos mammas mikrobioloģes pēdās, tad kādu brīdi lolojusi plānu studēt paralēli gan bioloģiju, gan IT, taču beigās palikusi tikai pie datorzinātnēm. Kristīnai ir viegla galva, mācības iet no rokas, un skolas laikā viņa piedalījusies arī daudzās dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs. 9.klasē viņa pieteicās SIA Progmeistars kursos. «Tur arī sapratu, ka datorzinātnes laikam ir tas, ko es visu mūžu gribētu darīt, kas man neapniks.» Kristīna uzskata, ka loģiskā domāšana ir viens no veiksmes stūrakmeņiem gan programmēšanā, gan ikvienā citā jomā, tomēr galvenais esot vēlme mācīties - arī papildus skolā iegūstamajām zināšanām.
Pašmācības ceļā Kristīna apguvusi ļoti daudz. Lasījusi speciālo literatūru, būrusies cauri datora iespējām, un, kad krīzes laikā tētis zaudēja darbu un nodibināja pats savu IT uzņēmumu, meitene sāka viņam piepalīdzēt un pakāpeniski apgūt arī programmēšanas prasmes.
Studente un pasniedzēja
Pamatīgā zināšanu bagāža ir iemesls, kāpēc 1.kursā Universitātē ir viegli. Vai nav garlaicīgi? «Nē, ir patīkami, ka bieži zinu, ko pasniedzējs teiks,» Kristīna smaida. Viņasprāt, augstskola ir nepieciešamā bāze, uz kuras balstoties var celt zināšanu līmeni. «Ja mājai nav fundamenta, tā neturēsies,» viņa saka.
Par tālāko specializāciju Kristīna vēl nav izlēmusi, taču ir pārliecināta, ka studēs arī maģistrantūrā un doktorantūrā. «IT nozare attīstās visstraujāk, tāpēc izcilam speciālistam šajā jomā jāmācās visu mūžu,» viņa teic un piebilst, ka grib turpināt arī pasniedzējas darbu Progmeistara kursos. Tā ir laba pirmā darba pieredze, turklāt citu mācīšana Kristīnai ir kā hobijs. «Ir ļoti laba sajūta, ka vari iemācīt citiem to, ko zini pats.» Pasniedzēja darbs Kristīnu vilināja jau labu laiciņu, līdz viņa saņēmās un izstāstīja kursu direktoram par savu vēlmi. Viņš padomāja, novērtēja meitenes spējas un pieņēma viņu darbā. Tagad Kristīna 7.-8.klases skolēniem piektdienu pēcpusdienās māca domāšanas un loģikas konstrukcijas, kas pamatā jebkurai programmēšanas valodai. Vai nav grūti tikt galā ar šāda vecuma rezgaļiem? Kristīna pakrata galvu - grupas ir nelielas, turklāt uz kursiem pārsvarā skolēni nāk nevis obligātā kārtā, bet gan tāpēc, ka viņus interesē datori. Tāpat kā viņu jauno skolotāju.