Ekspozīcija izvietota Tropu mājas ieejas gaitenī, un tai garām paiet nav iespējams. Māris Lielkalns saka: «Ja zoodārzā gribat kaut ko saskatīt, nesteidzieties! Ja nepamanīsiet skudrulāčus uzreiz, aplūkojiet viņu plašā mājokļa labsirdīgos kaimiņus - mazo melno pērtiķēnu dzimtas pārstāvi Geldi kalimiko Dominiku un divas tikpat skaistas mazas būtnes ar izteiksmīgiem ģīmīšiem - sudrabainos kalitriksus Jihlavu un Kati.
Smūtijs bezzobjiem
Māris vairākkārt uzsver, ka kopš vasaras apskatāmie mūsu zoodārza jaunie iemītnieki skudrulāči Larijs un Mērija pieder pasaulē otrai lielākajai skudrulāču sugai (pavisam ir četras). Zinātnieku aprindās viņi tiek saukti par četrpirkstu tamandu, un šie ir jaunums arī zoodārza darbiniekiem. Māris spriež, ka, iespējams, pagātnē Rīgas Zooloģiskā dārza ekspozīcijā bijis lielais skudrulācis, bet tas bijis jau sen.
Tuvi skudrulāču radinieki ir izslavētie sliņķi, un abi zoodārza kolekcijas šī gada jaunpienācēji no sliņķiem pārņēmuši nebūt ne slikto rakstura īpašību nekad un nekur nesteigties.
Humora mīļotāju vidū klīst joks: Skudrulācis prasa: - Kas tu tāds? - Vilku suns. - Kā? - Nu, tēvs vilks, māte suns. - A kas tu esi? - Skudrulācis! - Da labi!
Skudrulāčiem nav itin nekāda sakara ar mums pazīstamajiem brūnajiem vai baltajiem lāčiem, bet ar skudrām viņi gan ir vistiešākā saistībā. Šamējie atceļojuši no Dienvidamerikas republikas Gajānas. Indiāņu valodā tamandu nozīmē skudru ēdājs, un tik tiešām brīvībā Dienvidamerikas un Centrālamerikas tropu mežos un savannā viņu iztikas avots ir skudras un termīti. Ja ēstgriba laba, viens ap 5 kg smags skudrulācis diennakts laikā var apēst ap 50 g skudru vai termītu. Kur Rīgas zoodārzā ņemt tādu kukaiņu daudzumu? Tiek gādāts, lai Larijs un Mērija saņemtu pēc iespējas veselīgāku aizvietotājbarību, un, tā kā skudrulāčiem nav zobu, viņiem tiek gatavoti bagātīgi olbaltumvielas saturoši smūtiji. Tajos kopēji sablendē vistas gaļiņu ar tomātiem, spinātiem, medu, banāniem, siseņiem, citām eksotiskām lietām un speciālu šai sugai paredzētu piedevu. Pārliecināmies - maltīte ir garda, jo Larijs gardi mielojas ar zaļganas nokrāsas smūtiju, iegremdējis tajā snuķi, kas atgādina tādu kā vidēja izmēra caurulīti. Tajā paslēpusies aptuveni 40 cm gara mēle. Šļukt, šļukt, un spainītis jau pusē! Šoruden pirmo reizi mūžā abi «lāči» piedzīvoja patīkamu pārsteigumu - pēc tradicionālās ķirbju svēršanas zoodārzā viņi nogaršoja izgrebtā ķirbī pasniegtu smūtiju. Kā īsts vīriešu dzimtas pārstāvis pēc maltītes Larijs lempīgi aizčāpo līdz šūpuļtīklam un iegrimst tajā. Otrs no maisveida auduma izveidotais guļamais domāts Mērijai.
Kā tik lempīgs radījums, brīvībā dzīvodams, tiek pie kukaiņiem? Māris smej: «Pavisam vienkārši! Tamandu labprāt dzīvojas pa zemi, taču dzīves lielāko daļu pavada kokos. Šiem dzīvniekiem ar lielajām ausīm un garo snuķi galvaskauss izstiepts uz priekšu. Snuķis ir darbarīks un palīgs barības sagādāšanai. Muti viņi nevar attaisīt, lai kārtīgi nožāvātos, zobu mutē arī nav, tāpēc, nonākuši pie skudru pūžņa, viņi izšauj lipīgo mēli, kas ir garāka par galvu. Mēle aplīp ar kukaiņiem, un atliek tikai tos kā uz paplātes ievilkt iekšā. Nelielie akmentiņi un smiltis, kas atrodas kuņģī, darbojas kā savdabīgas kukaiņu samalšanai paredzētas dzirnavas.»
Skudrulāčiem ir vēl viens ļoti nopietns darbarīks - gari, asi nagi priekšķepām. Vidējais nags var izaugt līdz pat 10 cm! Ar tiem viņi izārda termītu un skudru mājokļus un ātri vien tiek klāt dienišķajai maizei.
Māris Lielkalns turpina stāstu: «Šie dzīvnieki ar garo asti mēdz aptvert tuvumā esošu koka zaru, taču karāšanās astē tiem nav raksturīga. Kaut skudrulāči ir miermīlīgi radījumi, ja kāds uzbrūk, «lāči» ar asti gan aptver stumbru, atspiežas pret koku un ar priekšējām kājām bungājas.» Skudrulāči gādā arī par manikīru - nelielie dzīvnieki, pa zemi staigājot, balstās uz pēdas ārpuses, sargājoši uzliecot pirkstus ar asajiem nagiem uz augšu.
Intīmu ziņu nav
Skudrulāči ir vientuļnieki, kas uzturas un barojas tikai savā teritorijā. Parasti tie nekad neapmeklē cita, sava dzimuma skudrulāča teritoriju, bet tēviņi bieži apmeklē savas pārošanās partneres teritoriju. Tad no ķīviņa neizbēgt! Tā kā Larijs mūsu pusē ir vienīgais vīriešu kārtas pārstāvis, viņam par Mērijas sirdi nebūs jācīnās. Taču Māris uzsver, ka intīmu ziņu pagaidām nav. Kaut zoodārzs cer, ka drīz arī mums būs skudrulāču mazulīši.
Es personīgi neuzskatu, ka šis dzīvnieks ir īpašs skaistulis. Taču pasaulē notiek visādas dīvainības. Kaut kur Dienvidamerikā skudrulāčus tur mājās praktisku iemeslu dēļ, lai iznīcinātu termītus. Zināms arī, ka talantīgais un skandalozais spāņu mākslinieks Salvadors Dalī (1904-1989) mīlējis pastaigāties pa ielām ar savu lielo skudrulāci. Māris gan neiesaka skudrulāci padarīt par mājdzīvnieku: «Šis ir krēslas iemītnieks, kad saimnieks ies gulēt, tad mīlulim tikai sāksies īstā dzīve. Kaut šī suga vēl nav iekļauta pasaules sargājamo dzīvnieku Sarkanajā grāmatā, legāli viņus nekur netirgo. Arī barību dzīvniekam grūti sagādāt. Tāpēc dosimies uz Rīgas zoodārzu un apmierināsim savu interesei par dīvaino radījumu Tropu mājas sienās.»