Taču milzīgajai, skaistajai Turaidas viduslaiku pilij zemnieku sēta diez vai īsti piestāvētu. Tomēr vēlēšanās pastāstīt par tautas dziesmu un Krišjāni Baronu, kurš tieši Turaidā pavadījis sava mūža beidzamo vasaru, Annai un viņas kolēģiem bijusi liela, tālab nācies rast risinājumu, kas atnācis pilnīgi negaidīti.
Par to, kā radusies ideja par Dainu kalnu, Annai Jurkānei ir aizraujošs stāsts. «Kopā ar vīru braucām uz Puškina muzejrezervātu Pleskavas apgabalā. Vēl tagad atceros, kā toreiz lija lietus un ka mums salūza motocikls...» No rīta A. Jurkāne devusies staigāt pa Mihailovsku, ik pa gabaliņam ieraugot akmeņus ar iekaltām Aleksandra Puškina dzejas vārsmām. «Tajā brīdī man prātā ienāca doma: kāpēc lai mēs no Dainu mājām neveidotu Krišjāņa Barona taku ar akmeņiem, kuros būtu iekaltas tautasdziesmu rindas?» Bet astoņdesmito gadu sākumā nav bijis vienkārši atlasīt piemērotas četrrindes, jo vārdi «Man pašam kungam būt / man pašam arājam» tajos laikos kādam varēja nepatikt.
Tomēr kā par brīnumu šķēršļi šim projektam netika likti, un sekoja liktenīgā tikšanās ar tēlnieku Induli Ranku, kuram tika piedāvāts kādu no savām daudzajām skulptūrām izvietot topošajā Dainu kalnā. «1980. gada oktobrī apmainījāmies ar vēstulēm, kurās apņēmāmies viens otram palīdzēt īstenot šo sapni,» piebilst A. Jurkāne, ar aizrautību stāstot, kā 1982. gadā uz šejieni nogādāta pirmā skulptūra - Veļu akmens -, un mazliet skumji secinot: ja šobrīd būtu jāveido Dainu kalns, balstoties tikai uz entuziasmu un cilvēku atsaucību, tas diez vai būtu iespējams. Tolaik bijis daudz vienkāršāk.
Dzied visi
Taujāta par spilgtākajiem mirkļiem, kas no šiem gadiem palikuši atmiņā, Anna Jurkāne un viņas kolēģe Anda Skuja (starp citu, tieši viņai Dainu kalna atklāšanas pasākumā pirms divdesmit pieciem gadiem tika uzticēts dziedāt latviešu tautas dziesmu Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā...) atgādina Folkloras biedrības priekšsēdētāja Andra Kapusta nesen teikto. Turaida ir unikāla vēl viena iemesla dēļ - te ir ne tikai Dainu kalns, bet arī Baltikas kalns, jo šajā vietā jau gadiem norisinās folkloras festivāls Baltica.
Vēlāk, kad dodamies meklēt vietu, kur abām dāmām nofotografēties, Anna Jurkāne mūs aizved pie savas mīļākās skulptūras, kam dots nosaukums Bitenieka līgaviņa, tad pie Veļu akmens un beigās vēl uz Liepu apli, kas esot ekskursantu iecienīta vieta sava neparastā izvietojuma un arī sajūtamās enerģētikas dēļ. Stāsti par te piedzīvoto būtu uzklausāmi teju vai līdz vakaram. Tostarp arī par gidēm, kuras savām pavadāmajām grupām ne tikai stāsta, bet arī dzied, kā arī par dziedošajiem tūristiem. Visvairāk dziedošie esot norvēģi, taču arī spāņi neatpaliekot, savukārt vācieši, ko satikām mēs, uzgavilēja savai dziedošajai gidei. Ir izveidojusies tradīcija, ka Dainu kalna ciemiņi paši arī te uzdzied. «Arī jūs varat padziedāt savu mīļāko tautas dziesmu,» dāmas smaidot mudina.
Atmodas simbols
Vai Dainu kalnu var dēvēt par vienu no Atmodas simboliem? Anna Jurkāne teic - pavisam noteikti, jo, sākot no 1985. gada, te allaž pulcējušās folkloras kopas, skanējušas tautas dziesmas un vējojušas arī krietni brīvākas domas. «Acīmredzot ne velti reiz UNESCO ģenerālsekretārs vēlējies, lai viņu aizved uz vietu, kur sākusies dziesmotā revolūcija. Toreiz gan tas nebija iespējams, taču ar šo faktu varam lepoties. Tāpat kā ar to, ka pirms vairākiem gadiem Tibetas mūki speciāli uz šejieni veda un noglabāja dārgumu trauku,» teic muzejrezervāta direktore.
Anna Jurkāne joprojām ir ārkārtīgi pateicīga visiem tiem daudzajiem talciniekiem, kuri toreiz, pirms divdesmit pieciem gadiem, nāca palīgā sakopt kalnu. Tagad cilvēki tāpat piedalās Likteņdārza veidošanā.
Starp citu, ievērības cienīgs ir fakts, ka jau 1996. gadā Dainu kalns iekļauts Pasaules skulptūru dārzu un parku sarakstā Vašingtonā. Līdz šim to apmeklējuši apmēram 5,5 miljoni cilvēku. 1985. gada vasarā, atklājot Dainu kalnu, tajā bija izvietotas piecpadsmit Induļa Rankas skulptūras; tagad ir divdesmit sešas.
Pagaidām rakstīt grāmatu par Dainu kalna vēsturi neesot paredzēts, taču Anna Jurkāne saglabājusi ikvienu publikāciju, kas veltīta kalnam. «Sanācis kārtīgs sējums,» viņa priecājas.