To, ka sarūk trūcīgo iedzīvotāju un GMI saņēmēju skaits, apliecina arī Dienas aptaujāto pašvaldību sociālajos dienestos. Tiesa, iemesli tam ir atšķirīgi. Ja Rīgā minētais sarukums ir skaidrojams ar bezdarba samazināšanos un ekonomiskās situācijas uzlabošanos, tad Ludzas un Pļaviņu novados to skaidro ar iedzīvotāju aizbraukšanu uz ārzemēm.
Apmaksā arī dzīvokli
Valstī noteiktais GMI ir 49,80 eiro, taču pašvaldības pēc saviem ieskatiem var noteikt arī lielāku GMI. To saņem personas, kuru ienākumi nepārsniedz valsts vai pašvaldības noteikto GMI līmeni. Tas nozīmē, ka ne visām trūcīgajām personām (ar ienākumiem līdz 128 eiro mēnesī) šis pabalsts pienākas. Turklāt jāņem vērā, ka cilvēkam, kura vienīgais ienākums ir, piemēram, ģimenes valsts pabalsts par vienu bērnu - 11,38 eiro mēnesī, pienākošais GMI tiek rēķināts no tā apmēra - 49,80 eiro - atskaitot minēto pabalstu par bērnu. Tādējādi arī skaidrojams tas, ka šā gada janvārī vidējais GMI pabalsta lielums uz vienu saņēmēju bija 37,13 eiro, lai gan minimālais GMI apmērs ir 48,90 eiro. Kā apliecina pašvaldību sociālie darbinieki, absolūtais vairums GMI saņēmēju ir cilvēki darbspējas vecumā, kuri ir bez darba.
Valstī noteiktais GMI apmērs gan rada jautājumu, kā ar šādu summu var izdzīvot. Situācija dažādās pašvaldībās ir atšķirīga atkarībā no pašvaldības noteiktā GMI līmeņa. Rīgā saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem maksimālais GMI pabalsts, kuru var saņemt ģimene ar diviem bērniem, ir 241,88 eiro (56,91 eiro par katru pieaugošo un 64,03 eiro par katru bērnu). GMI saņēmēji var saņemt arī dzīvokļa pabalstu, kas paredzēts īres maksas un komunālo pakalpojumu, izņemot interneta un telefona, segšanai. Maksimālā platība, kura tiek apmaksāta, ir 32 kvadrātmetri vienam cilvēkam un 18 kvadrātmetri par katru nākamo ģimenes locekli. Maksimālā summa, kas tiek apmaksāta, ir 4,02 eiro par kvadrātmetru. Tomēr sociālā dienesta darbinieki mudina finansiālajās grūtībās nokļuvušos cilvēkus izvēlēties dzīvokļus ar tādu platību un tādu īres maksu, kuru spēs samaksāt, kad sāks strādāt un vairs nepienāksies pašvaldības pabalsts.
Kā stāsta Rīgas Sociālā dienesta sociālie darbinieki Svetlana Čistjakova un Uldis Veidemanis, daudzi cilvēki labāk izvēlas sliktākus dzīvokļus, bet Rīgas centrā, nekā labākus dzīvokļus mikrorajonos, jo viņiem ir svarīgi, lai, neizmantojot transportu, varētu nokļūt līdz tirgum, veikaliem, Nodarbinātības valsts aģentūras filiālei un zupas virtuvei, kā arī siltā ēdiena un pārtikas paku izdales vietai.
Veselības problēmas
Taujāti, kādēļ cilvēki ilgu laiku ir bez darba, S. Čistjakova un U. Veidemanis min trīs galvenos iemeslus - pirmkārt, veselības problēmas, īpaši psihosomatiskas, piemēram, veģetatīvā distonija, otrkārt, dažāda veida atkarības, treškārt, valsts valodas nezināšana. Ir arī daļa GMI saņēmēju, kuriem trūkst motivācijas iekļauties darba tirgū. Sociālie darbinieki stāsta, ka ir bijis gadījums, kad kāda sieviete vēlējusies algā pēc nodokļu nomaksas saņemt 700 eiro, lai gan vienīgais darbs, kuru atbilstoši iemaņām varēja darīt, bija apkopējas darbs. «Psiholoģiski lielas problēmas ir tiem vīriešiem, kuri treknajos gados strādāja celtniecībā un saņēma lielu algu, tomēr būdami bez izglītības. Šiem cilvēkiem tagad grūti pārorientēties un iet strādāt par minimālo algu, jo viņi atceras, ka kādreiz pelnījuši lielu algu,» darba meklētāju problēmas iezīmē S. Čistjakova. Savukārt bezdarbnieku ar augstāko izglītību nespējas iekļauties darba tirgū galvenie iemesli ir padomju laikā iegūtā, tagad novecojusī izglītība, kā arī valsts valodas nezināšana.
S. Čistjakova un U. Veidemanis bilst, ka sociālajiem darbiniekiem visgrūtāk ir strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir atkarības problēmas, jo daudzi tās neatzīst un slēpj. Lai gan sociālā dienesta klientiem tiek nodrošināti atkarības profilakses speciālistu un narkologu pakalpojumi un klientus var nosūtīt uz Minesotas programmu, kas domāta cilvēku ar atkarībām rehabilitācijai, tomēr ne tuvu visi klienti vēlas šo iespēju izmantot. Jau otro gadu Rīgā darbojas inovatīvs atbalsta pakalpojums Motivācijas programma ilgstošajiem bezdarbniekiem, kas piedāvā psihoterapeita un karjeras konsultanta konsultācijas. Programma ir vērsta uz bezdarbniekiem bez atkarības problēmām un kuri ir bez darba ne ilgāk kā trīs gadus. Kā atzīst sociālie darbinieki, piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, jo daļai bezdarbnieku ir aizspriedumi pret psihoterapeita vai psihologa apmeklējumu.
Trūkst darba vietu
Gan S. Čistjakova, gan U. Veidemanis uzsver, ka tikai nelielai daļai klientu ir nopietnas grūtības iesaistīties darba tirgū. Jautāti, kāds ir bijis ilgākais laiks, kad cilvēki saņem GMI, sociālie darbinieki bilst, ka viņu praksē bijuši gadījumi, kad par GMI saņēmējiem kļūst jau sociālā dienesta klientu bērni.
Jāteic, ka bezdarba iemesli galvaspilsētā un reģionos ir gana atšķirīgi, tāpat kā pašvaldības piešķirto pabalstu apjoms. Tā, piemēram, Ludzas novada sociālā darbiniece Inga Gailiša stāsta, ka viņas klientu lielākā daļa būtu iekļaujama darba tirgū, ja vien būtu darba vietas. «Daudzi mūsu GMI saņēmēji aizbrauc peļņā uz ārzemēm, jo Ludzā darba vienkārši nav. Mūsu iedzīvotāji īpaši nealkst pārcelties uz citām Latvijas pilsētām, piemēram, Rīgu, bet vislielākā un grūtāk risināmā problēma ir atkarības,» stāsta I. Gailiša. Arī Beverīnas novada sociālajā dienestā uzsver, ka divas lielākās problēmas, kādēļ bezdarbnieku skaits nemazinās, ir darba vietu trūkums un cilvēku atkarības problēmas. Sociālie darbinieki norāda, ka objektīvi visgrūtākā situācija ir vientuļajām māmiņām ar maziem bērniem, jo viņām nereti ir sarežģīti savienot darbu ar bērna izvadāšanu uz bērnudārzu.
Lai uzlabotu GMI saņēmēju situāciju, Labklājības ministrija izstrādājusi koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu, kas būtu vienāds visās pašvaldībās. Plānots, ka ar 2017. gadu tas būtu 40% apmērā no vidējiem mājsaimniecību ienākumiem, kas aprēķināti, atmetot galējības - pašus lielākos un pašus mazākos ienākumus.