Ciema mīlulītes
Uz Grieķiju Ilze aizbrauca 23 gadu vecumā 2003. gadā, izmantojot ES programmas Jaunatne piedāvāto iespēju. Par brīvprātīgo darbu, kas tolaik Latvijā vēl tikai sāka dzīt asnus, zināma izpratne Ilzei jau bija radusies, studējot sociālo darbu Latvijas Universitātē un piebiedrojoties studiju kolēģiem, kas brīvprātīgi strādāja Latvijas Sarkanajā Krustā. Grieķija likās eksotiska, turklāt Ilzei patika darbs ar jauniešiem, pasākumu rīkošana. Visvairāk vilināja iespēja svešo valsti un vietējo dzīvesveidu iepazīt nevis kā tūristei, bet - no iekšienes.
Grieķija Ilzi gan sagaidīja šokējoši. Kalnainajos valsts ziemeļos, kur viņa nokļuva, priekšā bija pavisam īsta ziema ar sniegu un salu, nevis mūžīgā saule, kā par Grieķiju pierasts domāt. «Otrs šoks - neko nesaprotu!» Ilze atceras. Mazajā ciematiņā visi runāja tikai grieķiski, arī jaunieši, kas angļu valodu apguva skolā. «Saprasties jau varēja - ar kustībām, atsevišķām frāzēm. Bet tas arī bija iemesls, kāpēc es ļoti ātri iemācījos grieķu valodu,» Ilze stāsta.
Vēlāk radās draugi, un Ilze kopā ar savu «cīņu biedreni» - otru brīvprātīgo no Vācijas - ar laiku kļuva par visa ciema mīlulītēm. «Visi zināja, kas esam, un gribēja zināt, kādas esam. Ieejam ciema veikalā pirkt augļus, un visi apprasās, kā mums iet, pārbauda, cik labi jau runājam grieķiski. Cilvēki tur ir ļoti jauki un atvērti. Visi arī augstu novērtēja to, ka esi pie viņiem atbraucis. Uz tādiem dziļiem laukiem, ārzemnieks un brīvprātīgi, un uz gadu, un bez algas!» Ilze smejas.
Grieķiem vajag kafiju
Grūtākais izrādījās izkustināt vietējos jauniešus, iesaistīt viņus dažādās aktivitātēs, kas bija abu brīvprātīgo ārzemnieču galvenais uzdevums. Daudzi lauku jaunieši bija kūtri, nekam neredzēja jēgu, nezināja, ar ko aizpildīt brīvo laiku, un uz jauniešu centru nāca tikai, lai ieraktos internetā. «Diezgan drīz sapratām, ka grieķi nenāks ar tevi pasēdēt un parunāt tāpat vien, viņiem vajag kafiju. Izdomājām, ka centrā jāierīko kafejnīca. Mums atvēlēja telpu, iesaistījām pašus jauniešus - kopā apzīmējām sienas, izzāģējām logu. Palēnām jauniešiem radās interese. Sākām rīkot kino vakarus, rīkojām izstādes, jaunieši zīmēja, fotografēja,» Ilze stāsta. Lai gan sākumā gadījās, ka uz pasākumiem atnāca tikai pāris cilvēku, ar laiku centrā izveidojās samērā aktīvs fanu pulciņš. Pierunāt viņus iesaistīties plašākos Eiropas jauniešu apmaiņas projektos gan tā arī neizdevās. «Kamēr visu pienes klāt, viss notiek, bet, ja pašam jāaizpilda veidlapa, jāsagatavo pases kopija - tās jau ir liekas pūles...» Ilze raksturo tā ciematiņa jauniešus. Nācās arī iemanīties nelaist sev klāt aizkaitinājumu par grieķu paradumu visu darīt tikai ar lielu runāšanu un kafijošanu.
Ilze teic, ka to uztvērusi mierīgi, kā izglītojošu pieredzi, kamēr kolēģe vāciete dažkārt spērusi zemes gaisā. Stress šad tad izlādējies arī abu savstarpējās attiecībās un sadzīvošanas mākā. Tomēr kopumā Ilze savu Grieķijas gadu vērtē kā lielu ieguvumu - viņa kārtīgi «saslima» ar brīvprātīgo darbu, turklāt, pateicoties iegūtajai izpratnei par ES projektiem, Ilze Latvijā tika pie sava pirmā darba.
Lai saslimst arī citi
Atgriezusies mājās, Ilze kopā ar domubiedriem nodibināja biedrību Brīvprātīgais.lv, kurā tagad konsultē un cenšas savest kopā tos, kas vēlas strādāt kā brīvprātīgie, un tos, kuriem šādi bezmaksas izpalīgi nepieciešami. Brīvajā laikā no sava pamatdarba (Ilze ir sabiedrības integrācijas projektu vadītāja Rīgas domē) viņa uztur virtuālu brīvprātīgo datubāzi, kurā reģistrējušies jau 500 cilvēki visā Latvijā. «Varat iedomāties, kas tas ir par spēku un resursu, - šie cilvēki gatavi bez maksas kaut ko darīt sabiedrības labā!» Ilze saka. Biedrība patlaban īsteno projektu, kas izglītos organizācijas par brīvprātīgo nodarbināšanu. Latvijā izpratne par brīvprātīgo darbu laika gaitā ir augusi, tomēr vēl jāatbrīvojas no stereotipa, ka tas domāts tikai jauniešiem. «Jauniešiem tā var būt pirmā darba pieredze, redzesloka paplašināšana, bet vecākiem cilvēkiem - prieks dalīties savās zināšanās, iespēja būt noderīgiem,» Ilze uzsver.