Grāmatā par jauno mūzikas teātri jau virsrakstā uzsverat: «Dzirdot ķermeni, redzot balsi.» Ko ar to domājat?
Tas, ko es pētu un ar ko pats nodarbojos, ir jauna veida muzikālais teātris. Tā nav opera, lai gan daži to sauc par laikmetīgo operu: contemporary opera, bet nav arī mūzikls, lai gan ir ļoti saistīts ar populāro mūzikas teātri. Tas ir atvērts avangardiskiem eksperimentiem, taču neaprobežojas tikai ar tiem. Esmu centies to aprakstīt savā grāmatā. Runāju par formām, kuras attīstās telpā starp operu un mūziklu. Es to saucu par mūzikas teātra trešo ceļu. Kad sāku par to interesēties, termins «mūzikas teātris» angļu valodā pat neeksistēja. Kad sāku to izmantot, tas skanēja kā tulkojums no vācu valodas. Es sāku šo terminu lietot, lai apzīmētu no mūziklu un operas tradīcijām atšķirīgas parādības savā zemē, ASV.
Pie jaunā mūzikas teātra nonācāt caur paša aktivitātēm eksperimentālajā mūzikā?
Manas radošās saknes noteikti ir 60. un 70. gadu eksperimentālā mūzika. Tolaik biju students. Studēju gan slavenajā Prinstonas Universitātē ASV, gan Darmštatē Vācijā, kur dominēja sirreālisms un elektroakustiskā mūzika. Tomēr mani ļoti satrauca un darīja piesardzīgu, cik abstrakta bija šī mūzika - ļoti balstīta vācu ideālistiskajā filozofijā par absolūto mūziku kā pašpietiekamu pilnību. Tai bija vajadzīga īpaša - izglītota, zinoša, snobiska publika. Es vēlējos atvērt mūzikai durvis uz ielu!
Caurlūkojot vēsturi, mūzika vienmēr bijusi cieši saistīta ar teātri. Gan baroka, gan klasiskā mūzika pašā būtībā nākusi no teātra, un tikai vēlāk attīstījās instrumentālā mūzika. Pat mūzikas stila avots bija teātris.
Bet nevis baznīca, kuras viduslaiku gregoriskos dziedājumus uzskata par profesionālās mūzikas pirmsākumu?
Bet baznīca pati bija viduslaiku muzikālais teātris. Agrīnajā viduslaiku teātrī tieši uz ielas izspēlēja reliģiozos brīnumu sižetus - miraklus, baznīcās izrādīja mistērijas. Mūzikas teātris attīstījās arī citās kultūrās (piemēram, Pekinas opera). Vēl cits piemērs - pat džeza mūziķi spēlējot vienmēr mēdz izmantot populāras dziesmas no skatītāju iemīļotu mūziklu izrādēm. Vienvārdsakot, mani aizrāva mūzikas un teātra ciešā saistība.
Amerika pasaulei devusi mūziklu...
Jā, taču mūzikla žanrs šobrīd pārdzīvo zināmu dekadenci, arī opera pēc 1920. gada nīkuļo un mirst, jo savā attīstībā ir apstājusies. Vairums mūsdienu operu tikai turpina vāgnerisko tradīciju laikmetīgi disonantā mūzikas skanējumā. Bet tās forma, saturs un dziedāšanas stils vēl joprojām ir tas pats vecais, romantiskais. Ja gribat redzēt veco XIX gadsimta romantisko teātri, ejiet tik uz operu. Pat vismodernākajos iestudējumos joprojām skan vecmodīgā vokālā maniere. To var salīdzināt ar aktieru tēlošanu vecajās mēmajās filmās. Tajās redzams, ka aktieri un arī dziedātāji ar žestiem un skatienu vēršas pie skatītājiem otrajā balkonā. Bet šis tēlošanas stils sen jau ir pagājis. Šodienas aktieri pat uz skatuves runā kamerai, tuvplānam. Ir mainījies tēlojuma stils. Bet ne operā! Tur saglabājies vecais stils.
Bet pats taču vadāt laikmetīgās operas centru!?
Tas tika radīts, lai rūpētos par lielformāta operām, taču es pārslēdzu uzmanību uz mazformāta mūzikas teātri. Čelsijas galeriju rajonā (Vestsaida) mums ir teātris The Sell. Mani interesēja citi veidi, kā izmantot cilvēka balsi. Mazā teātrī (un jaunā mūzikas teātra projekti visbiežāk notiek tieši mazās telpās) to var darīt, pat neizmantojot apskaņošanu vai arī izmantojot modernās tehnoloģijas, kuras revolucionāri pārveido vokālo skanējumu. Mani interesēja jauns dziedāšanas, vokālās skaņas veidošanas stils. Šis stāsts ir par balss iespēju paplašināšanu. Paplašinājies gan paņēmienu diapazons, gan izteiksme. Tas nozīmē netradicionālu vokālo tehniku izmantošanu, vokalizēšanu, troksni un emocionālu ekspresiju, populārās teātra vai etnisko kultūru dziedāšanas stilu izmantošanu. Balss netradicionālo tehniku skala ir ļoti plaša, un nu jau ir daudz šādu dziedātāju.
Jaunā tipa dziedātāju vidū ir arī Ņujorkā dzīvojošā latviešu dziedātāja Laila Saliņa, ar kuru sadarbojaties programmā Tango balādes?
Viņa ir starpžanru dziedātāja, jo nākusi no operas, ar klasiski skolotu balsi, bet pēc tam pievērsusies citiem teātra un vokālajiem stiliem. Ja meklējam ko neparastāku, esmu uzrakstījis darbu Kasandra (Cassandra, 2002.) norvēģu/amerikāņu dziedātājai Kristīnei Nordervālai. Šajā darbā pilnīgi viss tapis tikai no viņas balss, taču viņa dzied mikrofonā un datorā uz vietas pārveido balss skanējumu, kuru dažubrīd papildina ierakstītas skaņas, piemēram, insektu trokšņi. Nordervāla visu laiku runā un dzied, un senais Kasandras stāsts pavērsts mūsdienīgā rakursā: kāds saredz nākotni, taču neviens viņam netic. Tekstu uzrakstīja mana meita Eva Zalcmane (man ir divas meitas dvīnes: Eva ir dzejniece, Stefānija - komponiste).
Pats nākat no mūziķu un teatrāļu ģimenes, vides?
Mana māte, profesionāla pianiste, teātrī pavadīja visu mūžu. Viņai bija bērnu muzikālā teātra kompānija, kurā viņa pati darīja visu: sacerēja dziesmas, spēlēja klavieres, dažkārt arī tēloja. Virkne slavenu aktieru sāka savu karjeru manas mātes teātrī. Viņas tēvs bija Ņujorkas ebreju «jidiša teātra» dejotājs. Pats pie teātra nonācu diezgan vēlu. Laikam jāsaka, ka teātris mani gaidīja. Ļoti ietekmējos no t. s. ārpus Brodvejas teātra: off Broadway. Ņujorkā daudz interesanta piedāvā arī mūsdienu deja. Nevis vecmodīgajā mūziklā un operā, bet tieši teātra kustībā notika vistrakākie eksperimenti. Slavenā komponiste un režisore Meredita Monka sāka kā dejotāja un horeogrāfe, taču vienmēr pati radīja mūziku, ko bieži pati arī dziedāja. Viņai nav akadēmiskās muzikālās izglītības, taču tieši viņa radījusi spilgtus, novatoriskus darbus, kuri paplašina cilvēka balss izteiksmes iespējas. Monka, Nordervāla, Diamanda Galas un citi ir pilnīgi jauna tipa izpildītājmākslinieki. Bet visas šīs extended voice dziedāšanas aizsācējs bija britu dziedātājs Rojs Hārts, kuram rakstīja gan mans kolēģis pazīstamais komponists Pīters Maksvels Deiviss, gan leģendārais vācu avangardists Karlheincs Štokhauzens. (Rāda grāmatā, kur skaidri redzams, ka Rojs Hārts kliedz nelabā balsī - I. L.).
Es pats izveidoju un daudzus gadus vadīju nelielu mākslinieku ansambli Quog Music Theater (nosaukumam noderēja vieta Longailendā - I. L.) - nelielu, eksperimentālu, ceļojošu, savam laikam tipisku mūziķu un dziedātāju trupu, kas kopā attīstīja jaunus muzikāli teatrālās izteiksmes veidus. Darbošanās tajā man ļoti palīdzēja noskaidrot, ko pats vēlos laikmetīgajā mūzikas teātrī. Tas vairs nav naratīvs vēstījums ar libretu klasiskajā nozīmē. Teātra uzdevumi uz skatuves ir arī instrumentālistiem, un laiks, kad dziedātājs orķestra pavadījumā stāvēja un dziedāja, ir pagājis.
Viens no jūsu darbiem ir par leģendāru amerikāņu gangsteri?
Jā, The True Last Words of Dutch Schultz - Holandieša Šulca pēdējie vārdi. Par teksta pamatu kalpo Lielās depresijas perioda (20.-30. gadu) leģendārā Ņujorkas gangstera, nelegālās alkohola kontrabandas un nelegālās loterijas karaļa Holandieša Šulca (īstajā vārdā Arturs Flegenheimers) pēdējie 1200 vārdi, kurus viņš izteicis mirstot, savas dzīves pēdējās stundās. Miesassargu rūpīgi apsargāto organizētās noziedzības līderi sašāva 1935. gadā Ņuarkas ēstuves tualetē. Pēc tam slimnīcā policists stenografēja katru agonijā murgojošā gangstera vārdu cerībā atrast pavedienu uz organizētās noziedzības tīklu. Viņš runāja juceklīgi un murgos sarunājās ar savu māti un ar draudzeni bārā. Pašās beigās viņš runāja par savu juceklīgo dzīvi un laiku, kas, starp citu, daudz neatšķiras no krīzes laika, kādā dzīvojam šodien. Šo darbu rakstīju paplašinātās vokālās tehnikas meistaram Teo Blekmanam, tipiskā barbershop kvarteta vīri portretē bandu un aizejošās dzīves rēgus, mūziķi spēlē nenoskaņotus instrumentus. Izmantojām arī akustiskos skaņu efektus, kādus lietoja agrīnajās radiopārraidēs: šāvienus, tualetes ūdens un kritiena troksni, kā arī filmu, kurā redzams pats Šulcs. Pirmizrāde notika Nīderlandē. Viņiem laikam patika varoņa segvārds Dutch - Holandietis.
Kāpēc cilvēkiem patīk apbrīnot un apdziedāt gangsterus, laupītājus? Mums pat ir folklorizējusies balāde par Kaupēnu un 90. mežonīgā kapitālisma gados tapa mūzikls. Skatītāji juta varonim līdzi līdz asarām…
Pasaulē tas sākās daudz senāk nekā mežonīgais kapitālisms vai Lielā depresija - balādes par Robinu Hudu taču ir jau gadsimtiem vecas. Par gangsteriem ir arī Nabagu opera (Džona Geja parodija par itāļu operu, 1728. g., kura bija iemesls G. F. Hendeļa bankrotam), bet 20. gados - Bertolda Brehta un Kurta Veila Trīsgrašu opera un Mahagonija (Mahagonijas pilsētas uzplaukums un bojāeja). Apbrīnas psiholoģiskais iemesls ir tajā, ka laupītājs ir cilvēks, kurš savā dzīvē ir brīvs no visa, kas ierobežo ļaudis buržuāziskajā sabiedrībā. Gangsteris simbolizē brīvību.
Jaunā mūzikas teātra fokusā jūs interesē vēsture, dokumentālisms?
Nesen uzrakstīju madrigālu komēdiju, kuru man pasūtīja renesanses un mūsdienu mūzikas vokālais ansamblis Western wind. Madrigālu komēdija - operas žanra priekštece - bija ļoti populārs senās mūzikas žanrs un viņu repertuārā ir XVI gs. komponista Adriāno Bankjēri madrigālu komēdija Barca di Venezia per Padova (Laiva no Venēcijas uz Paduju), un viņi vēlējās modernizētu žanra versiju. Grasījāmies šo stāstu «risināt» metrostacijā, tomēr apstājāmies pie Ņujorkas bāra, kur vētras laikā nodziest gaisma un sastapušies seši svešinieki pēc kārtas stāsta par sevi un savu dzīvi. Kaut kas līdzīgs Bokačo Dekameronam.
Vai tiešām uzskatāt, ka opera mirst? Vai par pilnīgi pretējo neliecina operas prestižs sabiedrībā, arī plaši starptautiskās tiešraides kino?
Opera turpina dzīvot, jo tai ir izcili pagātnes darbi un šo žanru, ko agrāk uzturēja aristokrāti, tagad daudzviet atbalsta valsts. Tomēr opera tagad pastāv kā muzejs. Mēs taču negaidām, lai muzejs daudz pelnītu, un mēs neprasām, lai daudz nopelnītu opera. Taču vairumā gadījumu radošā impulsa tur vairs nav. Turklāt arī modernā ekonomika darbojas pret teātri grandiozās dimensijās - plašam patēriņam milzīgās zālēs repertuāra teātrī.
Tomēr operas rakstījuši arī slavenie amerikāņu minimālisti, Stīvs Reihs pat izveidojis dokumentālo operu - ar ielu intervijām video.
Es to sauktu par CNN operu. Jā, Džona Adamsa operām ir milzīgi panākumi: Niksons Ķīnā un Atomdoktors (par zinātnieku, atombumbas izgudrotāju Robertu Openheimeru un viņa iekšējo drāmu) ir ļoti spēcīgi, mūsdienīgi darbi, kas saistīti ar mūslaiku cilvēka dzīvi. Minimālistiem ir īpaša loma mūzika teātra atdzimšanā, jo viņu mūzikas struktūra ir ļoti tuva popmūzikai un piesaistīja plašu publiku. Mūsdienu dokumentālā opera par šodienas dzīvi - tas ir interesanti, taču nav nekas neparasts, ja zinām, ka arī Verdi Traviatas titulvarone kādreiz bijusi reāla persona. Jēga ir tad, ja šādi darbi spēcīgi atklāj varoņu iekšējo konfliktu - kā Atomdoktorā, kur, apjēdzot, cik bīstams civilizācijai ir viņa izgudrojums, zinātnieka individuālais iekšējais konflikts pāraug universālā dzīvības un nāves tēmā.
Slavenais britu režisors Pīters Grīnevejs presei mēdz apgalvot, ka mākslā ir tikai divas tēmas: nāve un sekss. Piekrītat?
Es teiktu: mīlestība… Grīnevejam, protams, sekss! (smejas). Bet kāpēc ne? Es neiebilstu.
Vai bailes no banālā un skaistā jaunajā mākslā tikai pieaugs? Kurp virzāmies?
Mūsdienu mūzikā pret to jau ir liela pretreakcija. Dažādos veidos atverot durvis uz ielu, tā novēršas no abstrakcijām, lai pievērstos reālām lietām un psiholoģismam - reālajai pasaulei un tēmām, kas interesē un saviļņo cilvēkus. Mūzikā bieži parādās motīvi un stili, kurus visi pazīst un kas ir daļa no mūsu dzīves. Manuprāt, tieši skaļrunis šodien reprezentē lielāko daļu no mūsdienu mūzikas....
Jūsuprāt, tas ir labi?
Manuprāt, nav labi. Skatoties reāli, jautājums ir, vai es to akceptēju vai ne. Dzīvoju šajā laikā un rēķinos ar klausīšanās psiholoģiju. Taču akustiskā (dabiskā) un elektroakustiskā (mākslīgā, pastiprinātā) mūzikas skanējuma apvienojums ir viena mana skaņdarba drāma - renesanses mūzikas ansamblis caur skaļruni.
Cik būtiski jums ir paust mākslā savu - pilsoņa pozīciju?
Jaunībā esmu komponējis darbu, kurā vērsos pret tolaik notiekošo karu Vjetnamā. Darbs bija vienam dejotājam un mūzikas ierakstam, lai to varētu parādīt koncertturnejās uz ikvienas skatuves. Personiski gan uzskatu, ka mākslai ir ļoti ierobežota ietekme uz sabiedriskajiem procesiem. Māksliniekam vajag reflektēt notiekošo, taču nevajag iedomāties, ka viņš var mainīt pasauli. Politiskā māksla (ASV mēs to saucam: polemiskā māksla) ir slikta māksla. Tā ir bīstama - kā padomju māksla, klaja propaganda. Ja vēlies raidīt vēstījumu, nemaz nevajag mākslu. Sarīko protesta demonstrāciju, organizē partiju, saceri pamfletu, uzzīmē karikatūru. Tas, kas notiek cietumos Irākā, ir briesmīgi. Bet pret to jāprotestē demonstrācijās, nevis ar dejas teātri. Mani ļoti uztrauc globālā sasilšana, bet es par to nerakstu skaņdarbu.
Kādus aci pret aci iepazināt laikmetīgās mūzikas līderus - Pjeru Bulēzu, Karlheincu Štokhauzenu?
Bulēzs profesionālajās lietās ļoti nopietns, ārkārtīgi intelektuāls. Taču privātās pusdienās - šarmants un galants. Štokhauzenam patika atbraukt uz Ņujorku un zagt radošas idejas. Viņa lielo, zilo acu ciešais skatiens man likās biedējošs.
Ko sev atklājāt koncertceļojumā Latvijā?
Uz mūsu programmas koncertiem biju Jūrmalā, Siguldā un vēl pāris citās vietās, taču vairākas dienas pavadīju laukos, kopā ar ornitologu Kārli Milleru vērojot Latvijas putnus. Pabiju gan Latvijas austrumos - Pļaviņās un Lubānas ezera apkārtnē, gan dienvidrietumos Kolkā un Papē. Sevišķi interesanti bija Papē, kur varēju vērot putnu migrāciju. Augstu debesīs un arī krūmos viņu bija tūkstošiem! Sevišķi no rīta. Bija vienreizēji to vērot! Pirmoreiz mūžā biju saunā. Izturēju piecas minūtes.
Milleru pārsteigušas jūsu dziļās zināšanas par putniem. Kā tādas ieguvāt?
Maniem vecākiem bija īpašums, brīnišķīga mājiņa laukos - Longailendā, okeāna tuvumā, aptuveni 150 kilometru no Ņujorkas. Bērnībā es tur pavadīju ļoti daudz laika, jau agri iemācījos pazīt dažādu putnu dziesmas. Ozolu birzī ikdienā vēroju stirnas un citus meža zvērus. Putni mani interesējuši vienmēr un visur, kurp vien braucu, es noteikti cenšos iepazīties ar ornitologiem un izbrīvēt laiku, lai pabūtu laukos. Dodos arī speciālos putnu vērošanas ceļojumos - uz Peru, Nepālu, Malaiziju un Austrāliju. Šopavasar pirmoreiz mūžā biju arī Izraēlā, kas putnu vērošanai ir lieliska zeme - pietura putnu pārlidojumā no Āfrikas uz Eiropu.
Kas pārsteidza Latvijā?
Dzeņi! Jo redzēju vismaz septiņus dažādus veidus: arī tādus, kuri vispār nav sastopami Rietumeiropā un ASV. Stārķi jau bija aizlidojuši, taču redzēju dažādus ērgļus (mazo, jūras, zivju), kukaiņu piekūnus, peļu klijānus, dzērves un daudzus mazos putnus. Saldus Sātiņu zivju dīķos atradu retu putniņu - mazītiņo zaļo ķauķīti, tādu Amerikā nav! Latvijā ir brīnišķīga, neskarta mežonīgā daba. Rietumeiropas zemēs tādu mežonīgo lauku faktiski vairs nav, un arī ASV tie ir briesmās, bez oficiālas aizstāvības. Latvijā ainava vēl ir dabiska. Jācer, ka gudri izdosies to nosargāt.
Metāla durvis Supporta