Kā krīzes apstākļos, kad trūkst naudas, cilvēki nonāk līdz jauna žurnāla dibināšanai?
Tas, ka Latvijā ir par maz literatūrai veltītu izdevumu, bija skaidrs jau sen. Bija arī skaidrs, ka paralēli Karogam ir jābūt vēl kādam skatījumam uz literatūras procesiem, varbūt citai koncepcijai. Sanācām kopā domubiedru grupa, kolēģi, uzrakstījām koncepciju, rīkojām prāta vētras, iesniedzām projektu Kultūrkapitāla fondā. Mums atteica. Bet degunu nenokārām, un otrajā vai trešajā reizē pēc koncepcijas pilnveidošanas eksperti atrada par vajadzīgu līdzekļus piešķirt. Žurnāls iznāks četras reizes gadā, jo krīzes apstākļos nav reāli to izlaist katru mēnesi. Ļoti lielu vietu atvēlam recenzijām, kritikas sadaļai, citādi ir ļoti skumīga situācija - iznāk labas grāmatas, kuras nepamana, jo tās nerecenzē. Žurnāls būs arī platforma jauniem kritiķiem. Mums šķiet, ka novārtā atstāts esejas žanrs, tāpēc pasūtināsim tās autoriem, kurus uzskatām par svarīgiem, kuri var ko pateikt sabiedrībai. Nedomāju, ka krīzes laikā trūkstu ideju. Iespējams, ir pat otrādi.
Teicāt - alternatīva Karogam. No malas skatoties, literatūras vide nereti šķiet monolīta. Kas ir galvenās atšķirības skatījumā uz literatūru?
Ir tradicionālāki skatījumi, postmodernistiskāki... Bet es domāju, ka īsta literatūra pirmām kārtām ir kvalitāte. Ir ārkārtīgi svarīgi, vai rakstnieks, vienalga prozā, dzejā, dramaturģijā, ir domātājs. Vai viņam ir kas jauns, ko teikt savam lasītājam. Vai ir ideja. Es uz rakstniekiem primāri skatos nevis kā uz cilvēkiem, kuriem piemīt talants pārraidīt valodu, bet gan kā uz domātājiem, ideju nesējiem.
Kas attiecas uz rakstnieku kopu Latvijā... Mums tāpat kā citur ir uz konkurenci balstīta kapitālistiska sistēma. Piecus gadus dzīvoju Amerikā un ilgi brīnījos, kamēr sapratu, kas īsti notiek tai sabiedrībā. Kapitālisma mehānismi cilvēkus citu no cita ārkārtīgi atsvešina. Starp citu, 100 g kultūras tika runāts par mūziklu Leo. Pēdējā bohēma, un Mārtiņam Eglienam jautāja, kas bija Kokles pievilcības galvenais aspekts? Kāpēc viņš bija tik populārs? Egliens ar skumjām teica, ka Leo bija jauno mākslinieku līderis, ka viņš iestājās par jauno mākslinieku tiesībām, cīnījās par savu kolēģu tiesībām un par mākslas pastāvēšanas tiesībām nerutinētā veidā vispār. Tagad, teica Egliens, neviens ne par vienu neiestājas. Es vēl esmu tās paaudzes pārstāve, kurā mēdza cits citu aizstāvēt, bet tagad tā tiešām, šķiet, kļuvusi par retu parādību. Protams, ir domubiedru grupas, kuras vieno kopīgs redzējums uz literatūru, kuru biedri apmainās idejām, bet principā, domāju, rakstnieks mūsdienu sabiedrībā jūtas diezgan vientuļi.
Un kā ar rakstnieka un sabiedrības attiecībām? Literatūrai it kā ir prestižs, ir spoži vārdi, tomēr sarunās bieži jūt, ka cilvēki patiesībā lasa maz.
Jā, taču nedomāju, ka tā ir literatūras problēma. Laba literatūra pirmām kārtām liek cilvēkam domāt par sevi. Patēriņa kultūrā, kas tagad dominē arī Latvijā, cilvēks pašizziņas procesu labprātāk aizstāj ar patērēšanu, jo pašizziņas process ir ļoti sarežģīts. Analizējot realitāti, dzīvot nav viegli. Tāpēc lielākā daļa cilvēku... Saprotami. Mums nav tiesību nevienu nosodīt. Cilvēki izvēlas vieglāko ceļu.
Padomju laikā bija tikai darbs, ideoloģija, tālrāde. Protams, arī izcils teātris un tā tālāk, tomēr grāmatas cilvēka dzīvē ieņēma daudz lielāku lomu. Bija vairāk laika lasīt. Tagad ir tik daudz izklaižu un cilvēki tām nododas. Popkultūras spiediens ir ārkārtīgi liels. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mūsu sabiedriskajā televīzijā ir tikai lokālās kultūras ziņas. Kāpēc mēs nekad neuzzinām, kas notiek Eiropā? Bet, ja Madonna atlido uz Tallinu un izkāpj no lidmašīnas, uz Igauniju traucas mūsu sabiedriskās televīzijas žurnālisti. Neviens man nevar paskaidrot, kāda jēga bija sižetam «Madonna Tallinā». Ar ko viņa ir vērtīga? Kas ir viņas vēstījums? Taču milzīgie cipari, nauda, ko viņa pelna, suģestē. Tā ir tukša slava. Brodskim ir taisnība, kad viņš saka - aiz lieliem cipariem bieži slēpjas ļaunums. Mūs taranē ar visvairāk pārdotajiem produktiem, kas bieži ir tikai surogāti, ar tirāžām, reitingiem. Piemēram, attiecībā uz kultūras raidījumiem reitingu izmantošana man liekas absurds, jo intelektuālā sabiedrības daļa vienmēr ir mazākumā. Hokejam vienmēr būs lielāks reitings nekā kultūras raidījumam, tāpēc tas ir neadekvāts kritērijs.
Vai kultūras patērētāju skaits pēc būtības ir mainījies?
Neesmu socioloģe, nevaru pateikt. Varu tikai spriest pēc klasiskā dzejas vakara, ko jau desmit gadu rīkoju klubā Hamlets. Zāle šogad bija pārpildīta. Satori grāmatnīcā Dzejas dienās biju spiesta no sākuma stāvēt kājās, tad apsēsties uz grīdas, jo nebija neviena brīva krēsla. Domāju, ka ir cilvēki, kuri nevēlas zaudēt saikni, komunikāciju ar sevi, kuri grib izrauties no reklāmu piedāvātās valodas slazdiem. Viņi meklē dzeju, literatūru.
Ierunātajā klišejā, ka pagājušajā desmitgadē visi nodevās mantas kultam, bet tagad atgriežas pie dvēseles, pamatvērtībām, ir kas patiess?
Visi nenodevās. Tas savā ziņā ir jautājums arī par Leo fenomenu. Viņš, būdams invalīds, maza auguma, ciezdams nemitīgas sāpes, šādā bezcerīgā situācijā bija sabiedrības dvēsele. Tas ir mākslas spēks, kas kļuva par viņa dzīves saturu. Domāju, tas attiecas uz sabiedrības domājošo daļu vispār. Cilvēkiem ir svarīgi, ar kādu saturu viņi piepilda savu dzīvi. Var nodoties tikai ekstrēmiem sportiem un ceļošanai. Lai gan arī tas ir būtiski, un es uzskatu, ka ceļošana ir viens no rakstnieka pamatuzdevumiem. Bet kas tu esi ikdienā? Ar ko tu piepildi savu dzīvi? Vai tu gribi peldēt kā skaida pa straumi starp mēsliem, nezinot, kurp tevi nes? Vai arī tu gribi dzīvot, cienot sevi. Un - par to vismaz attiecībā uz rakstniekiem man nav nekādu šaubu - tā, lai pašam ar sevi būtu interesanti.
Kas, jūsuprāt, ir Kokles dominējošā stīga, varbūt dominējošais konflikts?
Nezinu, vai to var saukt par konfliktu, bet pretruna starp fizisko ķermeni un garu, starp brīvības alkām un totalitāro ideoloģiju. Arī konflikts starp divām sievietēm - māti un sievu -, kuru viņš izjuta. Arī konflikts starp modernisma meklējumiem un spiedienu no malas. Viņa glezniecība labākajos paraugos ir ļoti svaiga, koloristiska. Laba, vienkārša glezniecība. Acīmredzot tajā vienkāršībā bija kas ideoloģiski nepareizs, nesaprotams.
Gatavojot publikāciju par Kokli, lasīju tā laika Mākslinieku savienības sēžu protokolus. Nav iespējams novaldīt smieklus - tas, kā šīs frāzes uzrakstītas, it kā neļauj tās nopietni uztvert. To, starp citu, pēdējā laikā saka arī bijušie funkcionāri - ka tas viss bija nekaitīgi. Tomēr mēs zinām, ka šo dokumentu fanātiskā nozīme ir briesmīga. Kā jūs izjūtat šo laiku? Un kā to šodien pārtulkot, lai zem vieglās formas nepazaudētu nopietnību?
Esmu piedzīvojusi padomju laiku. Neraugoties uz siltajām attiecībām, kas veidojās starp domubiedriem, atceros to ar absolūti reālām šausmām. Kapitālisms arī, protams, ir briesmīgs, bet totalitārisms ir dziļi traģisks. Domāju, ka tā ir tēma, kas Latvijas jaunākajā vēsturē nemaz nav izrunāta. Nerunājot nemaz par Lidiju Lasmani-Doroņinu, Gunāru Astru vai Helsinku grupu, Rīgā bija ebreju un krievu intelektuāļu aprindas, cilvēki, kas apzināti bija izvēlējušies disidentisma ceļu. Protams, skaidrs, kāpēc cilvēki stājās represīvajās organizācijās - lai taisītu karjeru, labāk dzīvotu. Tomēr bija arī cilvēki, kas ļoti skaidri apzinājās, piemēram, ka sistēma absolūti noliedz Dievu, un apzināti izvēlējās nebūt ne vieglo pretestības ceļu. Daļa no Kazas publikas, kas veidoja manu jaunības draugu loku, kaut gan bija krietni vecāki par mani, bija noskaņoti visnotaļ nonkonformistiski. Leo bohēmā par politiku nerunāja. Kazā runāja, īpaši pēc 1968. gada.
Šodien tas laiks droši vien vienkārši kaitina. Bērni vienmēr atgrūžas no saviem vecākiem, viņus kaitina vecāku vērtības. Negribas to, gribas kaut ko citu. Tas ir normāli. Laiks droši vien kaitina tāpat, kā mūs kaitina vecāki ar kaut kādiem saviem uzstādījumiem. Tas varbūt apgrūtina iedziļināšanos. Ceru, ka taps prozas darbi, dramaturģiski darbi, kas pēc būtības atklās to laiku. Bez nosodījuma, jo mums īstenībā nav tiesību nosodīt nevienu. Kaut gan vismaz manā ģimenē mēs nekad nespējām saprast, kā iespējams stāties organizācijā, kas izsūtījusi vecmāmiņu uz Sibīriju. Tādā veidā, spēlējot pēc ienaidnieku piedāvātiem noteikumiem, nav iespējams neko mainīt apziņā.
Kā patlaban ir ar konformismu mākslā?
Dzejai tagad nav nekādas vajadzības liet ūdeni uz ideoloģijas dzirnavām, arī prozas tirāžas ir pārāk mazas, lai sekli pārdotos. Glezniecībā gan, man liekas, daudzi glezno pārdošanai. Kad 1995. gadā atbraucu no ASV, skatījos, kā mainījušies gleznotāju rokraksti - kļuvuši saloniski, salkani. Tas mani pārsteidza. Protams, konformisms ar kapitālismu. Nopietnajā mūzikā to neredz, bet Latviju jau arī pārņēmusi popkultūra. Man nav skaidrs, kāpēc ziņģu festivāli katru sestdienu, svētdienu jārāda televīzijā. Tas tiešām noplicina gaumi, neko nespēj dot.
Mūžīgais jautājums - kam dot naudu? Tam, kas ir populārs, vai tam, kas ir labs un vajadzīgs.
Tas, kas ir lielos daudzumos, jau pats sevi atpelna. Jāatbalsta tas, kam ir jēga, pievienotā vērtība, kas attīsta.
Kāpēc sabiedrībai to saprast tik grūti?
Sabiedrība ir pārņemta ar skaitļiem. Ja kaut kā ir daudz, ja Holivudas filma nopelnījusi desmit miljonus, tad tas noteikti ir kas vērtīgs. Kaut ļoti bieži ir tieši otrādi.
Respektīvi, secinājums ir paradoksāls - tas, ka nopietnās mākslas ir maz pieprasītas, saglabājis tajās dzīvo kodolu?
Uz dzeju tas noteikti attiecas, jo tas ir kaut kas tik nekomerciāls, valoda ir tik sarežģīti strukturēta, blīva, noslogota. Viens kārtīgs dzejolis manā izpratnē ir tāda valodiska hologramma, kurā katrs vārds atspoguļo visus citus, kurā starp vārdiem veidojas jaunas, īpašas attiecības. Tāpēc dzeja spēj mūs pārveidot.
Vislava Šimborska savu Nobela prēmijas saņemšanas runu noslēdza ar ļoti noslēpumainiem vārdiem. Lasītāji varbūt būs pārsteigti, bet par to ir vērts padomāt katram. Viņa saka: «Piedzimt par dzejnieku nozīmē piedzimt laimes krekliņā.» Es to pat negribu komentēt, bet nekādus upurus es neesmu nesusi. Esmu tikai ļāvusies valodiskām brāzmām, iedziļinājusies, ļoti daudz lasījusi citu autoru dzeju. Esmu izjutusi laimes brīžus, to darot. Lai arī katru dienu ir sajūta, ka vairs neviena dzejoļa nebūs. Katram dzejolim tomēr ir vajadzīgs īpašs brīdis, mēs taču nekad nezinām, no kurienes dzejoļi atnāk. Un ir spriedze, ka kādu dienu tu vari pamosties un nebūt radošs, iedvesmots. Tā var notikt ar ikvienu, bieži arī notiek. Māksla ir noslēpums.
Ja pareizi saprotu, jūs pie dzejas nonācāt caur dzīves pieredzi. Vai var būt piecpadsmitgadīgs dzejnieks, vai arī dzejā nepieciešama bagāža?
Latvijas kultūras telpā ir izskanējis viedoklis, ka pusmūžā rakstīt dzeju ir nepieklājīgi, tā esot tāda jauniešu lieta. Tas man liekas nepatiesi, pat absurdi. Protams, ir pasaulē grandiozi izņēmumi. Rembo radīja franču moderno dzeju, modernisma valodu literatūrā, sāka ļoti agri un laikam patiešām bija sevi izsmēlis. Viņš to apzinājās un pārtrauca. Pareizi darīja. Bet tas ir liels izņēmums. Kad ienāk liels talants, viņš kā dzenītis klauvē pie koka mizas. Tuk, tuk. Tas ir spilgti, skaisti, pārliecinoši. Bet pēc tam nāk jautājums, vai dzenītis izkļūs cauri koka virskārtai. Patiesībā interesantākās lietas sākas pēc tam. Tas nav viegls ceļš. Saprotams, ja reizēm uzraksta vienu labu grāmatu un neturpina. Varbūt labi, ja jūt, ka otrā vairs nebūs tik laba. Bet iet dziļumā - tas ir ļoti interesanti.
Jūsu jaunā grāmata tapusi piecus gadus. Pieļauju, pārlasot jūtat, kas pa šiem gadiem jūsos ir mainījies.
Inta Čaklā savā recenzijā brīnišķīgi pamanījusi, ka sociālās reālijas ir mazliet pakāpušās nost. Laikam loģiski. Pieci gadi, kopš esmu pārcēlusies no Rīgas uz Ikšķili, dzīvoju ciešā saskarsmē ar dabu. To jūt.
Pārcelties bija principiāls solis? Jūsu dzīve ir pilna ar šādiem krasiem pagriezieniem - Krima, ASV?
Tas bija intuitīvs lēmums, kuru ne mirkli nenožēloju. Acīmredzot tas saistīts ar manu sociālo temperamentu. Uz ASV braucot, es izceļoju no bijušās PSRS, un man nav nekādu šaubu - ja Latvija nebūtu atguvusi neatkarību, es nebūtu atgriezusies. Tā tiešām bija vēlēšanās emigrēt no šīs politiskās sistēmas uz citu, varbūt ne daudz labāku, kā nācās secināt, bet uz sistēmu, kurā bija brīvības, kas man bija ļoti būtiskas, teiksim, brīvi pārvietoties. Par vārda brīvību nerunāsim, tādas nav nekur. Es aizbraucu 1991. gadā, bet man drīz bija skaidrs, ka es nekad negribu kļūt par amerikānieti. Man bija ļoti svarīgi saglabāt valodu, rakstīt tajā. Tāpēc, kad pienāca uzaicinājums strādāt Arsenālā, tas bija stimuls. Taču es tāpat būtu braukusi atpakaļ. Neredzēju jēgu tur palikt. Tikai darba dēļ?
Tie simt tūkstoši, kas tagad ir aizbraukuši, ir dzīvs pārmetums mūsu valstij, jo tas nav normāli, ka cilvēki masveidā brauc prom darba meklējumos. Mums ir skaidri jāsaprot, kāpēc tā notiek. Piemēram, attiecībā uz kultūru -kāpēc mēs saņemam daudzkārt mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā? Man kāda vēsturniece teica, ka tā ir palieka no padomju laikiem - kultūru finansē no pārpalikumiem. Tie ir jautājumi, kas jāuzdod, kaut priekšvēlēšanu laikā mēs visi ieraudzījām, ka politiķiem atbilžu vispār nav. Kaut vai tikai viens jautājums. Grāmatu iepirkumiem bibliotēkām Igaunijā dod 1,16 miljonus latu, Lietuvā - Ls 400 000, Latvijā - Ls 3000. Neesmu saņēmusi atbildi, kāpēc tā. Esmu gan manījusi, ka mūsu politiķiem ļoti nepatīk, ka esam informēti, kas notiek kaimiņos. Man pat liekas, ka mēs īpaši tiekam turēti informācijas vakuumā.
Kas ir nacionālas valsts pastāvēšanas iemels?
Kultūra, valoda. Vispār interesanti. Mums bija seminārs Eiropas rakstnieku māju tīklā. Iepazīstinājām ar Latvijas un latviešu literatūru. Aizdomājos, cik interesanta situācija mūsu kultūrā ir ar dzeju - ļoti subjektīvs žanrs, kas uzrunā no sirds uz sirdi. Tai pašā laikā dzeja allaž ir bijusi politiska lieta. Mūsu nācija uzmeklēja savu identitāti, saglabāja valodu lielā mērā tāpēc, ka bija dainas, kurās formulēta pasaules uztvere, morāli ētiskie uzstādījumi. Tas, ka mums ir dainas, lielā mērā padarīja mūs par nāciju. Kad Alunāns pārcēla vācu dzejoļus latviski, tas bija politisks akts. Viņš teica - lūk, mums ir valoda, mēs varam tajā rakstīt, formulēt citu tautu dzejnieku domas. Tātad mēs esam. Kad Valdemārs pielika Pēterburgā pie durvīm zīmīti, ka viņš ir latvietis, tas bija politisks akts caur valodu. Padomju laikā dzeja piedalījās politikā - starp vārdiem bija radīta telpa, kurā cilvēkiem bija iespēja ieelpot brīvības gaisu, cerību. Tagad? Ir pagājis pārāk mazs laiks, lai pateiktu, kādu funkciju dzeja pilda tagad. Es domāju, ka lielā mērā tā ļauj mums pašsaglabāties.