Latvijas TV auditorijas iemīļotajā šovā pārmaiņu nav daudz. Pagājušā gada vadītājam Jānim Auzānam pievienojusies dziedātāja Jolanta Strikaite. Mazliet nomainīta žūrija un noteikumi. Skatītāji atkal kurnēs, jo samērā vēlais raidlaiks liek maziem bērniem žāvāties gan tiešraidē uz skatuves, gan mājās pie televizoriem. Ģimeņu formāts visiem patīk, bet tā realizācija varētu būt labāka.
Uzruna dalībniekiem
Pirms teikt, ko patiešām domāju par šova jaunāko versiju, svarīgi uzrunāt dalībniekus. Viņi rada šova saturu, viņi ir tā miesa un dvēsele. Dziedāšanas prieks, katra individualitāte un katras ģimenes neatkārtojamais raksturs spēj pārvarēt šova noteikumus nivelējošo raksturu. Visus dziedātājus var uzteikt par lielo gatavošanos, par dedzīgumu, par pašapziņu.
Dziedošās ģimenes ļauj skatītājiem uzlādēt dažādas baterijas: ticību labajam, prieku par līdzcilvēkiem, tik dabisko vajadzību pēc patiesa sirsnīguma un īsti iedvesmojošām izjūtām. Protams, ne vienmēr skan perfekti, bet dziesmu negludumus kompensē prieks par kopīgu dziedāšanu. Šova dalībnieki ļauj skatītāju tūkstošiem peldēties labu izjūtu straumēs.
Lai cik neparastas ir dziedošo ģimeņu šova raisītās emocijas, tā formāts ir banāls kā vakars pie TV. Vienā un tajā pašā struktūrā – dalībnieku vizītkartes, priekšnesums, žūrijas vērtējums, atzīmes – bijuši tik dažādi dalībnieki. Vienādos šovos piedalījušies mājdzīvnieki, īpašo prasmju meistari un talanti, pēc jebkāda īslaicīgas popularitātes malka slāpstoši ļaudis no "sabiedrībā pazīstamu" cilvēku sarakstiem...
Labas ģimenes, kas dzied un iepriecina citus, būtu pelnījušas ko labāku. Bet tās iegūst to pašu. Bez izdomas veidotas vizītkartes, par kuru saturu var pabrīnīties – cik maz iespējams pateikt, cik apnicīgi atkārtojas frāzes par ģimeni kā atbalsta, sapratnes un pieņemšanas salu. Neveiklās un bezjēdzīgās intervijas ar bērniem šova vadītāju izpildījumā ceļo no viena projekta uz otru.
Šova vadītāji kārtīgi izdara darbiņu, neatkārtojamību šai šova sezonai vēl nepiešķirot. Lūgumi balsot par dalībniekiem ar katru šovu kļūst izmisīgāki, jo skatītājiem, kuri nav dziedātāju radinieki vai draugi, tā šķiet vecmodīga iesaistīšanās forma. Tomēr visapšaubāmākā Dziedošo ģimeņu sanākšanā ir dalībnieku vērtēšana.
Nospied "Like", un viss
Kārtīgi apsēdos pretī ekrānam un apņēmos saprast, ko vērtē žūrija. Man neizdevās uztvert, kāds ir studijas centrā sēdošo lielais uzdevums. Žūrijā šogad ir Katrīne Pasternaka, Normunds Zušs no grupas Galaktika un TV3 Koru kariem un Artūrs Reiniks, kurš tika pieteikts kā "pirmo divu šovu vadītāja tētis".
Secināju, ka ikviens no minētajiem dara ko citu. Katrīne Pasternaka ar vērienu raida dalībnieku virzienā sajūsmas, atbalsta un uzmundrinājuma dušas šaltis. Ja nu kāds no sirds priecājas, ka ģimene laimīgi tikusi līdz dziesmas beigām, tā ir viņa. Normunds Zušs norūpējies par muzikālo pusi, bet viņa padomi būtu derējuši mēģinājumā pirms uzstāšanās. Artūrs Reiniks izskatās stingrs, bet priecājas par dalībniekiem – "meitene smuka, mamma forša, dēls brašs...". Seksistiski, stereotipizēti, it kā viņš sēdētu vienatnē pie TV, nevis skatītāju priekšā. Vēl kāds pavērtē tērpus, smaidus, izturēšanos, cits ziņkārīgs – grib redzēt smuko meitenīšu tēti... To neielikt atzīmēs, tāpēc ciparu vicināšana noder kā zīme aiziešanai vai atnākšanai no reklāmas pauzes. Skatītāju ieguvums ir neliels. Apbrīnoju dalībniekus, kas to visu iztur mierīgām sejām.
Redzams, ka arī žūrija viegli svīst, jo dziesmas ripo, bet tās pārstāvjiem nav ko teikt dalībniekiem. Žūrija nodrošina apbrīnošanu un paslavēšanu, kas raksturīga sociālo tīklu kultūrai, kurā vērtējums izceļ vērtētāju lielākā mērā nekā novērtēto. Žūrijai pietiktu ar grafiskām ikonām – prieks, patika, jūsmoju!
Tikmēr skatītāji gaida dziesmas. Šova vadītāju radītās kņadas un žūrijas runāšanas dēļ mūzikai paliek mazākā raidlaika daļa. Bet ģimenes tik dzied!