Sarunas vadītājs Ilmārs Šlāpins, cita starpā arī viena laba dzejoļu krājuma autors, klātesošajiem jautāja arī to, vai mēs varam nosaukt vienu lielu notikumu latviešu literatūrā pēdējos piecos gados. Piekrītot tam, ko teica citi, es tomēr nosauktu vienu ļoti svarīgu norisi pašā literārajā procesā. Neskatoties uz to, ka tas Latvijā ir nonīcis kā nekad – nav iknedēļas literārās avīzes vai vismaz ikmēneša žurnāla, izpaliek kvalitatīvas recenzijas un literāras diskusijas, laikrakstos nepublicē ne prozu (izņemot „Latvijas avīzi”), ne dzeju. Ir viens veidojums, kas, klupdams un celdamies, kopš tā aizsākumiem 2004. gadā pastāv un turpinās. Tā ir Literārā akadēmija.
Kad 1992. gadā paprāvs bariņš jaunu latviešu literātu bija Dānijā, viņi ciemojās arī pie turienes Literārās akadēmijas veidotāja rakstnieka Pola Boruma. Izrādās, ar to nemaz nebija gājis tik viegli, un tikai tad, pēc četrpadsmit gadiem, varējis manīt īstu atdevi. Pie mums šī atdeve jau sākusies. Ja pirms vairākiem gadiem ne tikai ierēdņi, bet arī kolēģi skatījās uz šo pasākumu skeptiski, nereti uzdodot principā nepareizu jautājumu: „Vai var iemācīt rakstīt?” un paši atbildot noliedzoši, tad tagad viņi sāk skatīties atzinīgi. Jo Literārajā akadēmijā ir papildinājušies Māris Bērziņš, Inga Žolude, Gundars Ignats, Osvalds Zebris, Arvis Viguls, Artis Ostups, Kristīne Ulberga, Ieva Plūme, Agnese Rutkēviča. Ja vēl atceramies, ka savu literāro varēšanu Maskavā Augstākajos Literatūras kursos un radniecīgos semināros attīstījuši Imants Ziedonis, Monta Kroma, Amanda Aizpuriete un vairāki citi, tad situācija ar Literārās akadēmijas nepieciešamību tepat Latvijā kļūst skaidrāka. Arī Vizma Belševica un Knuts Skujenieks ir beiguši M.Gorkija Literatūras institūtu, kas bija pašai rakstniecībai tuvāka iestāde nekā toreizējā P. Stučkas LVU Filoloģijas fakultāte.
Atbilde pēc būtības ir šāda: „Iemācīt rakstīt nevar. Taču var palīdzēt attīstīt iemaņas.” Un mums jādod šī iespēja, ja tādas iemaņas ir. Otto Ozols savā 23.maija rakstā portālā tvnet.lv raksta par 10 000 stundām, kuras esot vajadzīgas, lai izkoptu talantu. Komentētāji norāda, ka izpildītājmākslā arī ar tām nepietiek, jāvingrinās katru dienu. Tāpat rakstniekiem nepietiks ar labām grāmatām grāmatplauktā kā paraugiem, lai labi rakstītu paši. Literārās akadēmijas meistardarbnīca, kas ir akadēmijas pamatvienība, laba pedagoga vadībā spēj ietaupīt jauna censoņa laiku, un viņš nonāks pie sava stila daudz ātrāk nekā viens pats, kautrīgs un nesaprasts. 100 mācību stundas noteikti atsvērs 1000 stundas bez tādas pieredzes.
Pirms nedēļas LTV1 raidījumā Sastrēgumstunda premjers Valdis Dombrovskis lepojās ar to, ka krīzes gados netika slēgta neviena mākslas vai mūzikas skola. Tas dod pārliecību, ka, tagad, pēckrīzes periodā netiks aizvērta arī vienīgā literatūras skola – Literārā akadēmija, bet, gluži otrādi, ka tās finansējums tiks kaut nedaudz palielināts, lai pilnvērtīgi nodrošinātu ne tikai literāro konsultāciju iespēju, bet arī pietiekami daudzpusīgu lekciju un meistarklašu semināru darbu. Šajos akadēmijas sākuma gados finansējums gan bijis, gan nebijis un nereti literātu skološana balstījusies gandrīz vai vienīgi uz akadēmijas izveidotāja un vadītāja Ronalda Brieža centieniem. Nepieciešams rast iespēju dabūt par samaksu arī citus lektorus un meistardarbnīcu vadītājus.
Rakstīt burtus, vārdus un teikumus iemācās parastajā skolā. Taču rakstīšana no rakstīšanas atšķiras. Kad fiziski rakstīšana ir apgūta diktāta un atstāstījuma līmenī, mēs esam turpat, kur nākamais mākslas skolas skolēns, kurš ir uzzinājis par perspektīvu un proporcijām un mazliet par krāsām, taču vēlas gleznot. Vai nākamais mūzikas skolas skolēns, kurš zina notis un prot dziedāt, bet grib arī iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Varbūt radīt savas kompozīcijas. Piekritīsiet, ka te visām trim sfērām – literatūrai, mākslai un mūzikai, ir vēl daudz ko teikt – ar pasniedzēju starpniecību – saviem mācekļiem.
Ja par ekonomiju – atšķirībā no mūzikas un mākslas skolām, Literārajā akadēmijā tu mācies tikai vienu (bet ļoti vērtīgu!) gadu. Protams, ja nākamajā gadā meistardarbnīcu vada cits rakstnieks, kurš, tavuprāt, var tev vēl ko derīgu dot, tu vari pieteikties atkal. Ja ņemam vērā, ka mūzikai un mākslai ir vēl arī savas pilnvērtīgas augstskolas, tad ieguldījumi Literārajā akadēmijā parādās kā kaut kas salīdzinoši neliels, bet obligāts.