Par spīti tam, ka Hesles lasītājam ir darīšana ar visnotaļ tehniski izstrādātu pētījumu, kura saprašanai nepieciešamas specifiskas zināšanas, pirmajās lappusēs atrodamas dažas vērtīgas, viegli vispārināmas atziņas. Jā, dažas no tām nav nekas jauns, tomēr aktualitāte nav zudusi. Man prātā palika: „Bet kā tad mūsu bērni lai domā par mūsu paaudzes intelektuālo, morālo un politisko kūtrumu, ja nobriest cilvēka saprātam grūti aptveramas ekoloģiskas, sociālas un politiskas katastrofas, salīdzinot ar kurām no 1939. gada līdz 1945. gadam notikušais varētu nelikties vairs tik briesmīgs. [..] Ko viņi domās – it īpaši par intelektuāļiem un it sevišķi par šīs paaudzes filosofiem? Vai tiešām tie domā, ka varēs izturēt vēstures tiesu? Tam, kurš ieņem priviliģētu sabiedrisku pozīciju un kuram bijusi lielāka iespēja sevi izglītot, taču ir vairāk pienākumu.”* Hesle uzskata – starp privilēģijām un pienākumiem pastāv teju tautoloģiskas attiecības. Lai gan viņš atzīmē, ka šādas pārdomas ir īpaši svarīgas vācu intelektuāļiem un filosofiem, tās, bez šaubām, aktuālas arī latviešiem, it īpaši tiem, kam ir iespējas un dotības paust savu neapmierinātību ar notiekošo. Atbildību pēcnācēju priekšā kā argumentu nesen izmantojuši, piemēram, Artūrs Skrastiņš, aicinot balsot pret krievu valodu kā otro valsts valodu, un kāds enerģisks puisis 13. februāra protestā pret ACTA ratifikāciju. Šis arguments nav nekas jauns, tomēr ceru, ka daži to atcerējās, piemēram, izdarot saprātīgu izvēli 18. februāra referendumā.
Pat ja mēs runas par atbildību bērnu priekšā uzskatītu par kaut ko pārāk abstraktu, mēs nespētu noliegt, ka tieši tagad izšķiras mūsu nākotne. Protams, tā ir banāla patiesība, tomēr šis ir laiks, kad tādas diemžēl nākas nemitīgi atkārtot. Tā, piemēram, rakstnieki 14. februārī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju sanāksmē deputātiem un kultūras ministrei atgādināja par latviešu literatūras nepieciešamību. Ja, runājot Aivara Eipura vārdiem, „aiz kultūras malas – bezdibenis”, tad rakstnieki šobrīd cenšas novērst sociālu un politisku katastrofu. Muļķīgi, ka izveidojusies šāda situācija, bet labi, ka uz to tiek reaģēts. Kāds cits no iepriekš minētā 13. februāra protesta organizētājiem, pasākumam noslēdzoties, atgādināja – ar pamīņāšanos sniegā nekas vēl nebeidzas. Tāpat nekas nebeidzas ar rakstnieku vizīti Saeimas telpās, par laimi paši gājēji to saprot, cerams, apzinās arī tie, kurus dumpinieki pārstāvēja. Politiķi ir priviliģēti, taču daži no viņiem vien varas aspektā, par izglītotību reizēm rodas šaubas, tās trūkums tuvina mūs bezdibenim, tāpēc jāturpina skaidrot stāvoklis latviešu literatūrā un grāmatniecībā, skaidri un redzami jāpozicionē sevi. Negribu nosodīt tos, kas arī šobrīd tikai gremdējas modernisma literatūrā un metafiziskos plašumos, tomēr šaubos, vai šis ir īstais brīdis klusēt, it īpaši, ja ir iespējas izteikties (kaut vai interneta komentāros), it īpaši, ja ir vēlme savu nākotni saistīt ar vārda mākslu. Šķiet, Heslem taisnība – nemitīgi diskutēt par būtisko pat ir pienākums.
* Hesle V. Tagadnes krīze un filosofijas atbildība: transcendentālpragmatika, galējais pamatojums, ētika. Tulk. L. Vuss – Mundeciems. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2011. 13. – 14. lpp.