Taču parunājot ar dažiem citiem spalvas brāļiem un māsām, izkristalizējās novērojums, ka viņu projektu pieteikumi radošajam darbam, tāpat kā mans, netika atbalstīti, jo…, iespējams…, bija iesniegti atbalstam bērnu literatūras rakstīšanai. Tā jau vispār nav prioritāte! Manam bērnam ir čupām grāmatu, varētu jau iztikt ar tām, kāpēc tiekties uz kaut ko jaunu?!
Marta sākumā biju aicināta uz tikšanos kādā no Latvijas pilsētām. Bibliotēkas darbiniece, izrādot bibliotēku un bērnu literatūras nodaļu, stāstīja, ka bērni nav naski uz lasīšanu, visādi jāpierunā, jāiemāna tās grāmatas – piemēram, pie viņiem ir tāda akcija, kur par katru izlasīto grāmatu var dabūt košļeni. Varbūt varētu ražot košļājamās grāmatas – sak, izlasīji, vari sakošļāt! Kad es mācījos skolā, dažiem klasesbiedriem vecāki maksāja latu par katru izlasīto grāmatu. Tā viena mana klasesbiedrene izlasīja visus Annas no zaļajiem jumtiem turpinājumus.
Pēc dažām dienām es pati iebāžu mutē košļājamo gumiju, lai neaizkristu ausis, lidmašīnai paceļoties. Mēs tādā raibā kompānijā dodamies reprezentēt Latviju Leipcigas grāmatu mesē. Nonākot vienā no četrām hallēm (kas ir tik liela kā viss Ķīpsalas komplekss), kur ir Latvijas stends, esmu jau paspējusi noticēt grāmatas galam. Izgāju cauri milzīgajai bērnu literatūras hallei – komiksi, mangas, veselas svītas iekārotāju, cīkstoņu, konkubīņu (?), visu-varavīksnes-krāsu ārēji unisexa būtņu, kas demonstrē sevi, mangas pat nešķirsta, bet rada paši. Viņi ir tie īstie mangu varoņi, viņus preses pārstāvji ķer uz fotosesijām un iemūžina. No vienas puses, šķiet, ļoti forši – literatūra bērnam, tīnim tiek prezentēta kā aizraujoša, interaktīva nodarbe. Bet no otras – tie jau tādi komiksi, bildes ar "lakonisku" tekstu. Tie gan ir ļoti meistarīgi veidoti, ilgstošā, darbietilpīgā procesā, tie attīsta vizuālo uztveri, telpisko domāšanu, krāsu izjūtu, utt., bet ne valodu. Grāmatas ilustrācija ir tāds pats papildinājums tekstam kā mūzika lirikai – ja tā to nedara spēcīgāku, tad nav nepieciešamības ne komponēt, ne dziedāt.
Izcilu dzejnieku dziļdomīgie, filozofiskie bērnu dzejoļi, kuros ir attēlota dzīve un risinātas pasaulīgas tēmas tiek cenzēti – it kā izlasot graudus no pelavām! Apbrīnojams tiesāšanas un rediģēšanas līmenis, līdz kuram dzejniekiem vēl tiekties un tiekties kā sivēnam uz sauli! Es personīgi nevēlos, lai manam bērnam būtu jālasa ar rozā brillēm, lai viņam jau no mazotnes ausīs tiktu liets sīrups, lai viņš tiktu ietīts komforta vatē, lai viņam nebūtu pārdzīvojuma, nebūtu jautājumu, netaisnības izjūtas, līdzjūtības, šaubu, jo dzejoļos, ko viņš lasītu, viss būtu pieklājīgs, morāli "pareizs", nešaubīgi atbilstu sabiedrības standartiem, tātad iluzors, lavieenrose!