Pasaka tapa kā īpaši Doma astoņsimtgades bērnu pasākumam rakstīta luga. Tā tika uzvesta Doma dārzā 2011. un 2012. gadā, piedaloties gan Doma draudzei, gan profesionāliem aktieriem un plašam atbalstītāju pulkam. Dziesmas izrādei sacerēja komponiste Ieva Marta Graudiņa.
"Visi grāmatas tēli ir atrodami Rīgas Domā, bet pasakā tie ir atdzīvojušies un stāsta mums savu stāstu. Pūķa ceļojums ir stāsts par piedzīvojumiem un pārvērtībām, kas atbrīvo bērna pasauli un ļauj atrast prieku," saka Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš.
Grāmatas galvenais varonis – lielais, sarkanais Dusmu Pūķis dusmojas uz visu pasauli un arī pats uz sevi. Viņš dodas ceļā, lai pats no sevis aizbēgtu, bet līdzi nes slinkuma, mantkārības, lepnības, skaudības un dusmu maisus, tāpēc iešana nemaz neveicas. Ceļojuma gaitā sastaptie draugi palīdz viņam beidzot no šiem smagumiem atbrīvoties.
"Pasaka ir balstīta kristīgo alegoriju tradīcijā," stāsta grāmatas autore Inese Zandere. "Beigās tās varonis ir atbrīvojies no ādas, kas viņam ir sveša, un nonācis pie tā, kas viņš patiesībā ir – proti, cilvēks. Šī pārvērtība katram pazīstama arī no ikdienas – nejaukā Dusmu Pūķa vairs nav, tas ir mūsu pašu bērns."
Stāstot par izteiksmīgā Pūķa tēla tapšanu un pārtapšanu, māksliniece Gundega Muzikante atzīst: "Lai panāktu tēla rašanos, man ir jāizjūt situācija – es patiešām stāvēju pie spoguļa un taisīju dažādas niknas sejas izteiksmes, eksperimentēju ar sevi, lai atrastu iedvesmas avotu. Beigās, kad pūķis kļūst par bērnu, mēs jau zinām, kas viņš nav, ar ko viņš ir ticis galā, no kā atbrīvojies, bet vēl nezinām, kāda ir viņa būtība un kāda tā izskatās. Ir tikai mājiens, virziena prognoze, un pasaka beidzas tieši ar jautājumu – kas tad ir cilvēks?"