Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Džilindžers mācās diplomātiju

Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers: "Mums nekas nemainās. Visi kultūras ministri ir vienādi vienaldzīgi pret teātri"

Dailes teātris ar četru izrāžu buķeti septembrī sāk 94. sezonu. KDi aicināja uz sarunu teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru, kurš iepriekšējo interviju Dienai sniedza pirms apaļa gada.

"Mūsu teātrī Dž. Dž. Džilindžers ienāk kā daudzlasījis (kādā intervijā jaunais režisors min, ka mēdzot "aprīt" pat vairākus simtus lappušu dienā), apokaliptiski noskaņots absurda filozofs," tā 1997. gadā izdotajā jaunajai režisoru paaudzei veltītajā bukletā Džilindžeru raksturojusi teātra kritiķe Guna Zeltiņa. Pēc sešpadsmit ļoti ražīgiem gadiem režisors nav tik drošs, vai ir absurda filozofs. Džilindžers neslēpj, ka atrodas apmulsuma stāvoklī. Diemžēl ražošana negaida. "Esmu pazaudējis Ariadnes pavedienu, man nav tāda viena maģistrāla plāna," saka Dž. Dž. Džilindžers. Citiem gan režisora pārdomu brīdis netraucē vērtēt viņa izrādes terminos "tipisks vai netipisks Džilindžers".

Katra viņa jaunās sezonas izrāde būšot citāda: "Būtībā šobrīd ir bikla virzīšanās no izrādes uz izrādi. Attiecībā uz Milēdiju – tā būs spilgta formā, mazliet Kaligulas virzienā, bet pirmā izrāde Liepājā – Sasodītais sarkanais mēness (pēc B. Brehta lugas Bungas naktīred.) – tas atkal būs kaut kas pilnīgi cits. Sezonas beigās Lielais Getsbijs – vēl cits. Pēc tam nākamās sezonas sākumā Sergejs Bezrukovs mani ir uzaicinājis iestudēt Maskavā izrādi pēc Īzaka Babela Odesas stāstiem, kas atkal būs kaut kas pilnīgi cits."

Pārsteidz, ka par lielu provokatoru un tabu zonu spridzinātāju izslavētais mākslinieks satiksmē dzīvē ir tik inteliģenti atvērts un kaut kādā ziņā pat trausls. Pēc intervijas Džilindžers bez kāda lecīguma sola, ka atkal nesniegs intervijas kādu gadu. Tiklīdz nosauc vārdā, viss mainās un ir jau citādi…Viņam tas nepatīk.

Atnācu agrāk, stāvot pie dienesta ieejas, kavēju laiku, vērojot plāksnīti "Dailes teātris". Tik ierasts vārdu salikums, bet, atsvešināti paskatoties, rodas jautājums, ko šis vārds "daile" īsti nozīmē? Personīgi tev, sākot jaunu sezonu?

Labs jautājums. Mēs arī vadības un repertuāra sapulcēs diezgan daudz runājamies, kas ir tas, ar ko mēs atšķiramies. Kas ir mūsu "brends"? Kur ir tas, kas ir tikai mums un nav citiem? Godīgi sakot, mēs drusku mokāmies ar to. Ja pilnīgi godīgi, bez kaut kādas demagoģijas – es nevaru to noformulēt.

Esat sākuši jaunu sezonu, droši vien arī kaut ko izdomājuši par savu identitāti. Pastāsti, lūdzu, par jaunās sezonas vadlīnijām un spilgtākajām personībām.

Manuprāt, mūsu spēks ir lielajā dažādībā, ko cenšamies piedāvāt skatītājiem. Jo individuāli spēcīgākus režisorus uzaicinām strādāt, jo dažādība ir lielāka. Kā parasti, mums strādā 13 režisoru. Jautāsi, vai tad citos teātros nav dažādības? Arī ir. Tas it kā ne ar ko neatšķiras, bet mēs cenšamies kopt šo dažādību. Viena līnija ir sadarbība ar ārzemju režisoriem, kuru esam sākuši un kuru iespēju robežās turpināsim, jo budžets, protams, ierobežo. Villems van den Boss iestudējis īru dramaturga Konora Makfērsona lugu Slazdā, kas ir ļoti interesants projekts. Tajā piedalās Liepājas premjeri Inese Kučinska un Egons Dombrovskis. Bija neparasti viņus redzēt spēlējam kopā ar Skrastiņu (Artūru) un Žagaru (Juri). Tāda kombinācija, kāda nekad dzīvē nav redzēta. Lielāka tehnika ir Dailes teātra aktieriem, bet Liepājas teātra aktieri spēlē uz nerviem, nesaudzējot sevi. Viņi pat nevar puskājā iziet caurlaidi (ģenerālmēģinājumu – red.).

Otra līnija ir jaunie režisori, kuri nu jau daudzskaitlī sāk piedalīties radošajā procesā. Arī jauno dramaturgu piesaiste. Šai gadījumā tā ir Rasa Bugavičute, Sandija Kalniņa un, lai cik tas būtu dīvaini, – arī Kaspars Roga, Prāta vētras bundzinieks, kurš ir uzrakstījis tiešām ģeniālu filmas scenāriju Sapņu grāmata, kuru pārdramatizē mūsu aktieris Artūrs Dīcis. To iestudēs režisors Mihails Gruzdovs. Par Lielo zāli runājot, centrālais notikums, uz ko mēs paši orientējamies, būs Oskara Koršunova iestudējums pēc Marus Ivaškeviča lugas Izraidītie, ko Ilmārs Šlāpins adaptēs latviešu vidē. Piedalīsies arī grupa Dzelzs vilks. Ir ļoti liela cerība, ka sadarbība ar Oskaru Koršunovu turpināsies arī 2016. gadā. Viņš ir devis mutisku solījumu, bet mēs vēl nezinām, kas tas būs – vai Meistars un Margarita vai kaut kas cits. Runājot par Ivaškeviča lugu, es domāju, ka latviešu dramaturgiem par emigrācijas tēmu vēl nav padevies tik spēcīgs darbs.

Otrs, kas, manuprāt, ir ļoti interesanti, – esam uzaicinājuši Viesturu Meikšānu Kamerzālē iestudēt Šekspīra Ričardu III ar Artūru Skrastiņu galvenajā lomā. Kā zinām, Viesturs Latvijā vairāk nekā gadu nav strādājis. Viņam apkārt ir ļoti interesanta komanda – gan Reinis Suhanovs kā scenogrāfs, gan Mare un Rols kā mākslinieki, Goran Gora kā mūzikas autors. Tur var būt visādi pārsteigumi, mums pašiem tā ir diezgan liela intriga. Ceru, ka tā būs arī teatrāļiem.

Nevar noliegt, ka mēs esam izaudzinājuši savu režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kura vakar (13.IX), cik es saprotu, ar diezgan lieliem panākumiem startēja Liepājā ar Edīti Piafu. Mēs pirmo reizi atļāvāmies viņai uzticēt Lielās zāles izrādi pieaugušajiem Madame Butterfly – bērnu izrādi viņa jau ir veidojusi (Vārnu ielas republika – red.). Tās būs spēles ar identitātēm. Interesanti pieminēt, ka Dainim Grūbem tā būs pirmā lielā loma, un, tā kā viņš ir galvenajā lomā pie Oskara Koršunova, – vai nu viņš šajā sezonā izpeldēs kādā jaunā kvalitātē, vai ne. Uz viņu gulstas liela atbildība. Galvenajās lomās – Dainis Grūbe, Juris Žagars un kontrtenors Sergejs Jēgers. 

Arī tur ir spēcīga komanda – Mārtiņš Vilkārsis, Ilze Vītoliņa, Inga Krasovska. Joprojām interesanti būs sadarboties ar Regnāru Vaivaru. Tā metode, kādā viņš strādā, apjucina aktierus un noved neizpratnē.

Kas tā ir par metodi? Kā to var raksturot?

To pat nevar nosaukt. Viņš strādā savādāk nekā jebkurš cits – līdz pēdējam brīdim neviens nesaprot, kas tur būs. Mums līdz šim ir paveicies. Mēs viņam uzticamies a priori – ko viņš grib, to viņš taisa. Dzirdēju jau labas atsauksmes arī par Titāniku (Nacionālajā teātrī – red.).

Pats ķeršos klāt Emanuela Šmita Milēdijai. Ar šo izrādi pēc nelielas atpūtas teātrī atgriežas Rēzija Kalniņa. Tas ir materiāls pēc Aleksandra Dimā Trim musketieriem, bet viss no lēdijas Vinteres redzesleņķa. Manuprāt, tā ir sieviete – Kaligula. Jaudīgi un filozofiski, lai arī netrūkst pasākumu ar trim musketieriem. 20. septembrī nāks ārā Nīla Labuta Šeipings, ko es pats taisu ar jaunajiem aktieriem Lielajā zālē. Grūti pateikt, par ko tā izrāde ir… Mēs drusku meditējam par modernās mākslas un teātra klišejām. Pamatjautājums, kas iet cauri, – ko var atļauties mākslā, un kur ir tā robeža, kur jāapstājas. Izrāde veidota ļoti vieglā formā, tā ir trakulīga, sava veida performance – mēs drusku padauzāmies, paspēlējamies ar formu. Bija interesanti ielūkoties šajā žanrā drusku padziļinātāk, atsaucoties arī uz Marinas Abramovičas (pasaulslavena performanču māksliniece – red.) darbību. Aktieri gāja ielās, izdomāja dažādas performances. Atklāju sev šo mākslas veidu, kas šobrīd ir drusku izgājis no modes, bet savulaik bija vērā ņemams.

Tu līdz šim biji viens no retajiem, kurš izrādes sagatavošanas procesā nebija "izgājis uz ielas", lai iegremdētos dokumentalitātē, konsekventi paliekot "māksla mākslai" teritorijā. Kaut gan performance, protams, ir kaut kas cits.

Aktieri pēkšņi izdomāja performanci. Viņi uzvilka baltus aizsargtērpus ar kapucēm. Izgāja ar slotām uz ielas, pie zaļās gaismas mazgāja ielu braucamo daļu. Cilvēkiem, kas gāja garām, likās, ka tāds stulbums ir iespējams tikai Latvijā. Pie sarkanās gaismas aktieri skrēja nost. Garāmgājēji bija tik toleranti, ka netraucēja mazgāt un gāja ar līkumu. Ja runā par dokumentalitāti, man ar to bija interesanti strādāt Neprātīgajā Zeldā par Zeldu Ficdžeraldi.

Kas ir sarežģītākais, plānojot repertuāru?

Plānošana notiek tik savlaicīgi. Bieži vien figurē nosaukumi, kas būs tikai pēc diviem gadiem. Kad pienāk brīdis iestudēt, tu jau attiecībās ar to materiālu esi kaut kur citur. Reizēm gadās pat tā, ka šķiet – šobrīd vairs to materiālu nevajadzētu iestudēt. Man, piemēram, tagad gribētos Dailes teātrī nākamsezon paredzēt Gorkija Saules bērnus, bet viss jau ir saplānots, un nevar vairs. Tik elastīgi var dzīvot neatkarīgie teātri – ai, davai, šito pastumjam tagad malā! Ieliekam šito. Mums tas saistīts ar plānošanu, aktieru nodarbinātību...

Tu prasībā pēc plāniem saskati tikai birokrātiju vai tomēr arī kādu pašdisciplinējošu lietderību?

Godīgi sakot, tas, ko no mums prasa Kultūras ministrija, – ļoti skarbi – vienkārši iekļaujieties jums atvēlētajā absurdajā budžetā. Viss. Nav nekādas padziļinātas intereses, kādi mums plāni, ko vēlamies izdarīt. Interese par mākslinieciskiem, stratēģiskiem mērķiem vairāk ir imitācija, nevis patiesa iedziļināšanās. Pēc būtības neviens nemēģina uzklausīt mūsu problēmas.

Vai kultūras ministres atlaišana tev lika pārdomāt arī savu vadības stilu Dailes teātrī? Kādām būtu jābūt profesionālajām un cilvēciskajām īpašībām, lai vadītu lielu kultūras uzņēmumu?

No vienas puses, tā visa situācija uzjautrināja, no otras – diezgan skumji. Nevaru pretendēt, ka esmu tik ļoti kompetents, lai spriestu par ministra kompetenci konkrētā nozarē. Jā, ir kaut kādi negaidīti, neadekvāti gājieni. Zinot nozari no iekšas – tas, kas notika ar Žagaru, ir diezgan dīvaini. Ja cilvēks gūst panākumus savā darbā un realizē operas pamatmērķus, ministram ar šādu darbinieku vajadzētu lepoties un viņam vēl prēmijas piešķirt, nevis ņemt nost un grābstīties pa kabatām. Tas man liekas dīvaini. Zinot arī to, kā savu teātri ir pacēlis Ojārs Rubenis (Nacionālais teātris), Herberts Laukšteins (Liepājas teātris) vai Evita Sniedze (Valmieras Drāmas teātris). Ir vajadzīgi gadi, lai teātri uzliktu uz sliedēm. Un tad, kad cilvēks to ir izdarījis, viņam sāk traucēt darbu. Man tas liekas pilnīgs neprāts. Bet es varbūt nezinu visus lietas apstākļus, neesmu redzējis Ernst & Young auditu. Nezinu tik sīki, kādas ir rakstniekiem problēmas ar kultūras ministri, lai varētu teikt, ka viņa ir nekompetenta. Kas attiecas uz teātri – mums nekas nemainās. Visi kultūras ministri ir vienādi vienaldzīgi pret teātri. Vienīgais uzstādījums ir – iekļaujieties budžetā un maksājiet nodokļus. Mums bija stundu gara saruna ar Grendes kundzi, viņa mūs ieinteresēti uzklausīja, bet, ko tas maina, es nezinu. Varbūt tas piebremzēja manu un direktora vēlmi demisionēt – mēs uzskatījām, ka ilgāk ar šādu krīzes budžetu nav iespējams funkcionēt un attīstīt teātri. Regresēt nav mūsu interesēs.

Vai šādi skaļi sabiedriskās dzīves notikumi varētu tev būt kā kairinājums izrādei? Nekārojas uztaisīt farsu?

Tas farss ir tik intensīvs un atraktīvs medijos, ka nevaram konkurēt. Nopietni to nevar darīt, nenopietni – arī muļķīgi. Es neesmu cilvēks, kurš neinteresējas par politiku. Es katru dienu izlasu avīzes un sekoju līdzi politikai gan starptautiskajā telpā, gan Latvijā. Bet varu atzīt, ka es nekad mūžā neesmu balsojis. Neesmu iesaistījies arī parakstu vākšanās, ne arī mēģinājis paust kādus skaļus viedokļus par politiku. Tikko tu iesaisties, tu jau esi kaut kādā vienā pusē un pārstāj redzēt situāciju objektīvi. Es tiešām nevaru atļauties tādus skaļus paziņojumus kā Alvis vai Viesturs (Kairišs)… Tad es sāktu piedalīties. Uzskatu, ka es drīkstu piedalīties ar to, ko es radu, nevis formulēju verbāli.

Pirms gada Kultūras Dienā (21.09.2012.) tev bija intervija ar Zani Radzobi Atklātības stunda, kurā Latvijas videi neraksturīgi tieši nosauci vārdā daudzas Dailes teātra sasāpējušās problēmas. Kas ir mainījies kopš šī notikuma? Vai kolektīvs, tavuprāt, ir sapratis, ko tu īsti gribēji ar to pateikt?

Raugoties jau no attāluma, droši vien tā intervija bija kļūda. Tā teātrī izraisīja tādu turbulenci… Patiesībā uzreiz bija revolucionāra situācija, bija diezgan liels sašutums un spēcīga reakcija, kas sasniedza kulmināciju kādu mēnesi pēc šīs intervijas. Tas beidzās ar visnotaļ racionāliem secinājumiem un, manuprāt, ļoti auglīgu turpmāko sadarbību. Man gan nācās pārvērtēt noteiktas lietas – varbūt arī savu asumu, skarbumu un nepacietību, drusku mainījās arī aktieru attieksme. Manuprāt, mēs no tā visa sarežģījumu mudžekļa iznācām… Tas bija iekšēji nobriedis, sprādzienam bija jānotiek, lai varētu turpināt virzīties tālāk. Manuprāt, šobrīd teātrī atmosfēra ir radoša un pozitīva. Tādā ziņā – tas bija to vērts. Bet tajā brīdī, protams, man likās, ka jāmet viss pie malas. Likās, ka mani nesaprot. Kaut kādā savā maksimālismā esmu bijis pārāk neiecietīgs. Man gribas mainīt visu uzreiz un nekavējoties, bet, arvien ilgāk atrodoties šajā amatā, es saprotu, ka šīs lietas ir jādara pacietīgi, jo apkārt ir ļoti daudz emocionālu un jūtīgu cilvēku. Ļoti asiem pavērsieniem vienmēr rodas nezināmas, nelabvēlīgas sekas. Tas viss ir jādara ļoti diplomātiski. Mēs virzāmies, lietas attīstās, un noskaņa teātrī ir ļoti mainījusies.

Tātad tu tagad darbosies vairāk kā šaha treneris? (Džilindžera jaunības dienu profesija – red.)

(Smejas). Kā šaha trenerim jādarbojas visu laiku.

Viens no taviem izpētes laukiem ir sievietes un vīrieša attiecības visā krāšņajā spektrā. Augustā pārpildītā Dailes teātra zālē notika Liepājas teātra viesizrādes. Vai šī izrāde ir par mīlestību vai ko citu?

Varbūt pat mazāk par mīlestību, vairāk – par kaislību. Tieši tāpat kā Romeo un Džuljeta nebija par mīlestību. Man pārmeta, ka nav mīlestības, bet nebija arī domāta. Lasot n-tās reizes Šekspīru, tur nav iespējama mīlestība. Tur ir satikšanās vienā ballē, uzreiz precēšanās. Mīlestība nekad tik ātri nenobriest. Jauniešiem ir rozā brilles, viņi pārņemas, viņiem liekas, ka tā ir mīlestība. Apkārt ir pieaugušie cilvēki, kas varētu viņiem palīdzēt, bet notiek tieši otrādi – grūž viņus postā. Stāsts ir par to, cik bezjēdzīgi ir šie upuri, jo nav pat mīlestības. Cik es sapratu, tas laikam nenolasījās.

Pagājušogad bija ļoti izdevusies Spēlmaņu nakts konference, kur, šķiet, bulgāru kritiķe atzinās, ka nav spējusi izprast Pūt, vējiņi! fenomenu. Viņa stāstīja, ka sēdējusi pārpildītā elektrizētā zālē blakus šņukstošai meitenei, sajutusi, ka notiek kaut kas liels un cēls, bet nav spējusi dalīt līdzpārdzīvojumu. Vai pieļauj, ka ir aizšifrēti nacionālās mākslas kodi, pat ja stāsts ir par arhetipiskām situācijām? Ko, tavuprāt, viņa varēja nesaprast?

Ja tas būtu ungāru iestudējums, par kuru es neko nezinātu, man liktos pilnīgs sviests – kaut kāds ciems, kurā dzīvo tikai sievietes, citur – kaut kāds ciems, kurā dzīvo tikai vīrieši, kas brauc pie tām sievietēm. Nav ne bērnu, nekā. Ir tikai viens nepilnīgs vīrietis. Tā situācija ir tik absurda. Es saprotu Raini, kurš bija atvēzējies uz mitoloģisku stāstu, pēc tam nebija laika – tikai 41 diena, un darbs aizgāja normālā attiecību risināšanas līmenī. Pati ekspozīcija – kas tas vispār ir? Kad Uldis nes Baibiņu uz skatuves, ārzemnieks arī nevar pateikt, ka viņa ir noslīcinājusies. Dabiski, ja es taisītu Pūt, vējiņus, piemēram, Ungārijā, es strādātu drusku citādi – strukturētu lietas saprotamāk. Šeit savijas arhetipiskais, ko latviešu skatītājs zina. Ar šiem arhetipiem var diezgan viegli spēlēties. Tas ir daudz vienkāršāk nekā Oņeginā, kur latviešu skatītājs nav tik dziļi iekšā. Tur rodas zināmas uztveres problēmas. Oņegins nošauj Puškinu. C’mon – kas tas ir?!

Vai kādreiz esi juties kā Lielās zāles ķīlnieks, vai tava teātra izjūta tomēr organiski piestāv Lielajai zālei?

Man jau pēdējos gados neviens vairs nepiedāvā mazās telpas. Tā ka – esmu drusku piešāvies. Skaidrs, ka lielā zālē darbojas pavisam citi nosacījumi. Prasās lielāki vēzieni, kā to visu ielikt formā. Niansītes labākajā gadījumā paliek pirmajām desmit rindām. Diemžēl reizēm ļoti labas lietas jānojauc, jo mēģinājuma process sākumā norit Mazajā zālē, pēc tam pārejam uz Lielo. Kad tu redzi, ka atrasts kaut kas labs un ir jājauc nost tikai tāpēc, lai būtu visai zālei uztverams, – tādā ziņā jūtos kā ķīlnieks.

Vai tevi tīri teorētiski šobrīd interesētu maza, miniatūra kamerizrāde nabadzīgā teātra estētikā ar kailu grīdu, aktieri un vienu krēslu varbūt?

Tajā pašā Zeldā mēs jau neko nenopirkām, es vienkārši pastaigāju pa mūsu kambariem. Arī tagad Mias Kouto Dieva indes un velna zāle ir paredzēta Kamerzālē, es gribu veltīt izrādi Ģirtam Ķesterim 50 gadu jubilejā. Ar Ķesteri, Indru Briķi un Juri Bartkeviču. Tas ir fantastisks kolumbiešu rakstnieka romāns, katrā frāzē ir pērle. Vienkārši nevar pateikt vienu teikumu, lai nebūtu pērles. Mums preses relīzē nav galējā datuma, jo šajā gadījumā gribas mēģināt tik ilgi, lai novestu līdz kaut kam ģeniālam. To atļauj materiāls un aktiera talants. Mēģināsim, cik ilgi vajag. Varbūt pat šosezon neizlaidīsim. Tā ir vienreizēja iespēja, negribas to sabojāt. Tur būs tas nabagais teātris.

Savā ziņā vēsture atkārtojas. Jūs 1996. gadā kopā ar Gati Šmitu un Viesturu Kairišu izveidojāt Nepanesamā teātra arteli. Tagad, gandrīz pēc 20 gadiem, Latvijas teātrī atkal ienāk jauna režisoru paaudze – Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladimirs Nastavševs, Jurijs Djakonovs. Vai tu seko viņu gaitām?

Sekoju, protams. Tur ir ļoti interesanta tendence. Viņi ir ļoti interesanti, atraktīvi un radoši, bet viņu idejas pagaidām, izņemot Elmāru Seņkovu, darbojas mazās formās. Man šķiet, Valters Sīlis pazūd uz lielās skatuves. Šī pāreja ir ļoti grūta. Lielā zāle – tie ir citi spēles noteikumi, kurus viņi, man šķiet, pat vēl nenojauš. Lai tu 1000 cilvēku zālē nepazaudētu pirmām kārtām pats sevi – būtu interesants un radošs… Ilgi viņi mazajās zālēs nesēdēs – būs jāiet uz lielā laukuma. Būs interesanti, kurš izturēs. Šis pats sāpīgais process bija arī man. Šobrīd Lielajā zālē riskēt pagaidām varam atļauties tikai ar Lauru Grozu-Ķiberi. Budžeta žņaugi diemžēl ir tādi, ka viena neveiksme Lielajā zālē uzreiz izvēršas par katastrofu.

Sievietes parasti atzīst, ka bērna piedzimšana viņas ļoti būtiski maina arī kā mākslinieces. Vai tava mazā meita ir mainījusi tavu režisora skatu uz pasauli – intonāciju varbūt?

Domāju, ka ne. Man varētu būt interesanti tad, kad viņa paaugas, uztaisīt kādu bērnu izrādi, saprotot, kā viņa domā. "Izkožot" šo viņas domāšanu, saprotot, ka arī pārējie bērni tā plus/mīnus domā, – tas man varētu būt interesanti. Bērns dod kaut kādu papildu enerģiju, iedvesmo. Tā kā viņa man nav pirmais bērns, zināma pieredze jau ir.

Šogad pavasarī tu saņēmi Eduarda Smiļģa balvu. Vai jūti kādu radniecību ar Smiļģi?

Lai cik tas būtu paradoksāli, es Smiļģi visvairāk tīri cilvēciski sapratu no daudz kritizētās, nozākātās izrādes Vīrietis Smiļģis, kur Gundars Cauka arhīvos bija atradis līdz šim nepublicētas sieviešu vēstules. Tieši caur šīm sieviešu acīm man viņš pēkšņi kļuva cilvēcisks. Ne vairs kā monuments. Ar visām viņa vājībām, dažreiz arī riebīgo, bet tīri cilvēciski saprotamo attieksmi un uzvedību. Viņam nav laika iedziļināties attiecību peripetijās, jo ir jātaisa teātris un māksla. Tad es pēkšņi sajutu līdzību. Tās pašas problēmas man ir bijušas ar visām sievām un apkārtējiem. Citādi? Varbūt kaut kāda interese par formu vērienu… Viņš nomira 1966. gadā, bet es 1966. gadā piedzimu. Bet par dvēseļu pārceļošanu nevar runāt, jo starpā ir trīs mēneši. Normāla pēctecība (smejas).


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja