Jānis Krūmiņš no vācu valodas tulkojis jau vairāk nekā 40 grāmatu. 2012. gadā izdevniecībā Avens un partneri aizsākta jauna tulkojumu sērija, kur plānots izdot "vismaz septiņus" Hermana Heses, Johana Volfganga fon Gētes, Žana Pola un Osvalda Špenglera darbus. Par savām grāmatām tulkotājs runā tik lietišķi kā par meža ciršanu, un viņā pašā ir kaut kas no pasakaina zarota, runājoša koka. Lai arī iztiku nereti nācies pelnīt ar kaut ko citu, tulkošana ir "dzīvesveids". "Aizej mežā, paroc zemi vai zāli papļauj – tā jau visu laiku paralēli ir gājis. Bet bez šitā es vairs nevaru iztikt – vai mani izdos, vai neizdos, es vienalga kaut ko taisīšu," viņš saka.
Sāksim hronoloģiski…
Kā es sāku nodarboties ar šo dīvaino lietu, ja? Vispār tas bija gaužām vienkārši – dēļ nepiepildīta laika. Bija juku laiki, apmēram ap deviņdesmito gadu. Līdz tam es godīgi strādāju par krāvēju grāmatu bāzē. Spekulēju ar grāmatām mežos. Tad šis ienākumu avots gāja zudumā, tāpat braukāt uz to darbu bija vienkārši bezjēdzīgi, jo tur aizgāja puse algas ceļam vien. Un tad es sāku strādāt gadījuma darbus. Un, lai aizpildītu laiku, kā bija atliku likām, es nolēmu ķerties klāt un uztaisīt latviski savu mīļo Hofmani. Ernstu Teodoru Amadeju. Uztaisīju vienu pasaku, aiznesu Liesmai – tolaik vēl bija tāda izdevniecība. Viņi teica – okei, ieminējos, ka ir vairākas – pavisam četras lielās pasakas. Es sataisīju, bet Liesma uz to brīdi nobruka. Vienīgi man žēl, ka tas manuskripts ir gājis postā, es rakstīju uz rakstāmmašīnas. Pa pasauli blandīdamies, tas vienkārši kaut kur noklīdis un pazudis. Bezcerīgi, tā man tiešām bija žēl. Nu, un tad domāju, varbūt ar to var kaut ko nopelnīt ar', vismaz simboliski, papildus. Uztaisīju vienu vācu šausmu stāstu. Aiznesu Jumavai. Viņi nopirka, un tā bija mana pirmā grāmata, kas iznāca, saucās Nešpetnā mūķene. Un tad jau viņi man sāka prasīt visu ko vēl.
Ar šo Vilhelmu Meistaru bija gaužām vienkārši. Sāku kaut kad pirms gadiem septiņiem astoņiem, paralēli, laikā starp pasūtījumiem. Tad es viņu uztaisīju gatavu, sāku staigāt pa izdevniecībām, kā savulaik sākumā, un vienkārši piedāvāt. Sajūta, protams, dīvaina. Tagad jau ir citādi: ļaudis, kas tajā sfērā darbojas, tādu Jāni Krūmiņu ir dzirdējuši. Ā, nujā, pirms šitās es Dienai uztaisīju to Nīčes biogrāfiju (Rīdigers Safranskis, Viņa domāšanas biogrāfija, Dienas Grāmata, 2010), Safranska gabals – ļoti laba grāmata. Nīčes gabals man arī viens ir.
Par morāles ciltsrakstiem… (Frīdrihs Vilhelms Nīče. Par morāles ciltsrakstiem. AGB, 2005)
Jā, tā bija mana iniciatīva. Tikai man žēl to virsrakstu.
Ģenealoģijas…?
Vienīgais, ko izspiedu, lai viņi priekšlapā uzraksta, ka tulkotājs nepiekrīt. Es ilgi cīnījos, gribēju jau raut ārā. Viņi gribēja, lai tā ir ejoša lieta – pārmērīgi akadēmisks virsraksts varētu pircēju atbaidīt.
Ja literatūra vēl ir redzama publiskajā telpā, Latvijas filosofija ir ļoti klusa. Gribētos redzēt vairāk tulkojumu tieši filosofijas lauciņā.
Protams, ak dievs! Šobrīd es taisu ģenerāļa Rīdigera fon Golca atmiņas. Viņš ļoti labi raksta, grāmata ir ļoti interesanta. Savos vērtējumos stipri atšķiras no mūsu tradicionāli dominējošā skatījuma. Tad ir vienkārši drausmīgi, ka latviski nav nekā no Žana Pola, vispār nekā. Protams, teksts ir ārkārtīgi grūts. Tad vajadzētu uztaisīt Vilhelma Meistara otro daļu un varbūt pa starpām paralēli, kā lai to pasaka – "Brē-ēc ļaudis nelabās balsīs, pasaule ejot uz ga-alu". Vērtību hierarhija jūkot un brūkot, tādas vispār vairs neesot. Tas jau simtreiz vēsturē pieredzēts. Es, būdams liels dzīves filosofijas piekritējs, vienmēr esmu uzskatījis par pareizu Osvalda Špenglera izvirzīto dzīves ciklu teoriju. Kultūra rodas, aug kā tāds zaļojošs koks, sasniedz virsotni, tad lapiņas sāk vīst, birt, visbeidzot nogāžas un sabrūk. Paralēļu ir ārkārtīgi daudz. Špenglers, ja būtu dzīvs, skatītos un priecātos, tā teikt, ka papildu pierādījumi rodas. Tieši tas pats, kas Romas impērijas norietā.
Ņemsim kaut vai to pašu literatūru. Viss, kas tagad, ir sekundāri, nu, piedodiet man. Es, protams, esmu vecs un iesīkstējis cilvēks, bet, goda vārds, man liekas, ka visi šie modernie rakstnieki, par kuriem tik atsaucīgi mēdz runāt, ir otrās un trešās pakāpes atvasinājums. Tas ir arī viens no stimuliem, kāpēc es ķēros pie Gētes. Jo faktiski – ko tu jaunu vari pateikt? Tu neko jaunu nevari pateikt. To pašu pārformulēt citos vārdos. Un stipri apšaubāmi vai spilgtāk. Es būtu gatavs visus Kurta Vonnegūta darbus atdot par desmit lappusēm no Gulivera ceļojumiem.
Kas notiek starpposmā, kad ir pavisam izbeigusies viena civilizācija un cita nav sākusies?
Parasti ir pārrāvums. Runā par tā saucamajiem tumšajiem gadsimtiem. Ko tad mēs zinām par Eiropas vēsturi – par pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus dzimšanas, līdz kādam astotajam? Praktiski neko. Fragmentāras, kaut kādas saraustītas ziņas. Pateicīga augsne, kur izvirzīt visas tās sazvērestību teorijas, tās vājprātīgās un viltotās vēstures.
Mēs jau dzīvojam pārrāvumā?
Nē, nē, nē, Rietumu civilizācija bruks tā lēnītēm vēl gadsimtus trīs, es domāju. Un pamazām, paralēli kaut kas jauns radīsies. Vai rodas jau. Mēs jau nevaram pateikt, kas tas ir, kas tas būs. Bet tamdēļ nevajag raudāt, tas ir dabisks process. Tāpat kā katrs cilvēks piedzimst un nomirst, tā arī civilizācija. Turklāt Rietumu civilizācija, lai nebūtu pārpratumu, ir, protams, arī Amerika un Krievija.
Ko jūs domājat par valodu nākotni? Kas notiks ar mums?
Ar kādiem "mums"?
Ar latviski runājošiem.
Izmirs. Tur gan trīssimt gadu nebūs jāgaida. Jo kāpēc es savā laikā ar milzīgu skepsi skatījos uz Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanas iespējām? Uz šito milzīgo teritoriju, kas mums ir – lielāka par Beļģiju, lielāka par Nīderlandi – cik iedzīvotāju! Un ja pusi vēl mākslīgi atstumj? Bet, nujā, mans iemīļotais piemērs – tāpat kā nevar no tūkstoš cilvēkiem uzveidot vienu normālu futbola komandu, izlasi, gluži tāpat nevar rasties pietiekami daudz biznesa cilvēku, talantīgu politiķu, talantīgu rakstnieku. Ir vajadzīga tā kritiskā masa, kuras nav.
Kamdēļ tad tulkot Gēti latviski?
Es pats šo jautājumu esmu sev daudzkārt uzdevis. Pirmām kārtām tas bija interesanti. Tas teksts ir pietiekami grūts, bet man nelikās, ka darbs nav izdarāms. Protams, jebkurš tulkojums ir kā bērns, kuram māte ir viena, bet tēvi dažādi. Divi cilvēki nepārtulkos vienu grāmatu vienādi, gluži tāpēc, ka viņu katrs izlasa citādi. Katram lasītājam vienas un tās pašas grāmatas nosaukums nozīmē pavisam citu grāmatu. Tieši tāpat ir ar tulkojumiem. Jebkurš tulkojums ir interpretācija. Piemēram, manējā, es apzinos, varētu būt, ka es Vilhelmu Meistaru lasīju caur Frīdriha Šlēgeļa, Ludviga Tīka, Hofmaņa, tas ir, respektīvi, caur vācu romantisma brilli. Jo viņi jau visi uzskatīja, ka ir no šitā romāna izauguši, viss vācu romantisms. Nevis no Gētes vispār, bet tieši no Vilhelma Meistara.
Tātad pirmām kārtām man pašam tas uzdevums šķita pietiekami interesants. Otrām kārtām – es jau teicu. Ja man kaut kādus septiņdesmito astoņdesmito gadu rakstniekus pasludina par dižiem klasiķiem un jaunu virzienu dibinātājiem, es nezinu – gribas smieties vai raudāt. Es nerunāju par profesionāliem kritiķiem, bet ja cilvēki to apgalvo ikdienā – tas mani šausmīgi kaitina. Viņi tās saknes vienkārši nezina, nezina, no kurienes tas nāk.
Un trešais – tā ir kauna lieta, ka latviešu valodā – tomēr literārā valoda jau pastāv gadus divsimt – nav pārtulkotas fundamentālas lietas.
Ir daudzkārt interesantāk kaut ko lasīt, ja zini...
No kurienes tas nāk, kā tas ir modificējies…
Bet tur ir problēma – grāmatu kļūst arvien vairāk, un tomēr arī mūsdienās ik pa laikam kāda obligātā literatūra tiek uzrakstīta. Kā katrai nākamajai paaudzei to visu izlasīt?
Bet tur jau arī sākas Aleksandrijas laikmets. Nav jau vairs oriģinālu – ir komentāri un komentāru komentāri. Un cilvēki, protams, vairs nezina oriģinālus. Jau senie romieši nepazina Homēru. Labākajā gadījumā Vergīliju lasīja.
Vai jūs tulkojat katru dienu?
Tagad jā, ir drusku mainījušies uz labo pusi sadzīviskie apstākļi, es varu atļauties. Ne gluži tā, ka es pieceļos un desmit stundas strādāju. Bet trīs četras stundas noteikti.
Jābūt mērķa apziņai, lai darbu pārtulkotu pilnībā, kad vēl nav zināms, vai varēs izdot.
Tas atkarīgs no konkrētā cilvēka rakstura. Gribas to tekstu uztaisīt pēc iespējas labāku. Ir labāk, ir sliktāk, kaut kas ir pavisam neizdevies. Bet ne reizi nav bijis tā, ka es apzināti būtu halturējis. Biju izmisumā ar Jelineku – ar to Klavierētāju (Elfrīde Jelineka, Klavierētāja. Vēja suņa klasika, AGB, 2005).
Klavierētāja kā grāmata jums nepatika?
Nepatika arī kā grāmata, vienkārši šausmīgi deklaratīva un šovinistiska. Es pieņemu to skatījumu, un tur ir liela daļa taisnības, bet grūti tīri tehniski, ja katrā lappusē ir četras piecas vārdu spēles, un tas viņai ir pašmērķis. Tajā formulējumā, par ko viņai iedota Nobela prēmija, tas arī pateikts – par valodas meistarību. Nīčem arī ir valodas spēles, bet es neteiktu, ka Nīče apzināti spēlējas, viņam vienkārši tā iznāk. Šitā ir apzināta tamborētāja, es varu zvērēt. Saglabāt tīri to tekstuālo jēgu un izteiksmes formu ir vienkārši neiespējami. Tas bija kaut kas baiss. To gan es zinu – ir nepārtulkojami autori. Mani vēl tur slavēja, un bija recenzijas lielajās avīzēs, vienā bija rakstīts, ka Jelinekai paveicies ar tulkotāju. Es domāju – kaut tu būtu viņu oriģinālā lasījis! Tur daudz kas palika aiz kadra.
Kāda ir lielākā problēma, tulkojot Gēti?
Es nezinu, man likās, ka tur lielu problēmu nebija, kas dažreiz ir nelaime daudzos tulkojumos no vācu valodas. Valodas struktūra ir pilnīgi citāda. Un, tiklīdz tu sāc mēģināt darināt teikumu pēc vācu parauga, iznāk tie smagnējie, drausmīgie teikumi – ar vācu ciešamo kārtu, un tās palīgteikumu virknes latviski atveidot nav iespējams. Latviešiem toties ir viens cits brīnišķīgs instruments – divdabja teiciens.
Latviešu valodā ir pietiekami daudz līdzekļu, pietiekams vārdu krājums?
Principā mums nav viena valodas slāņa – kas izskaidrojams ar to, ka latviešiem nebija savas muižniecības – nav izkopts tā saucamais kurtuāzais valodas slānis, smalkā galma izteikšanās. Mēs varam simt sinonīmos pateikt "iet" vai "sēdēt" – latviešu valoda vispār ir bagāta –, bet ir atsevišķi slāņi. Tas neattiecas tikai uz Gēti, tas vispār attiecas uz tulkošanu no jebkuras citas tā saucamo lielo kultūru literatūras, droši vien franču tulkotājiem tās pašas problēmas, angļu arī. Bet var izlāpīties. Ir kādreiz vajadzīgi trīs vārdi viena vietā, bet izlāpīties var. Protams, tā ir interpretācija, tu vari to teikumu pārtulkot pa taisno, bet, ja jūti, piemēram, ironiju – un Gētem ir ļoti daudz ironijas –, visa tā saucamā vācu romantisma stūrakmens ir tā saucamā romantiskā ironija, būtībā – pašironija.
Tā klasikas pārzināšana ļauj paskatīties uz visu no mazliet cita redzes punkta. Kur, manuprāt, ir lielais pluss – tiem vīriem bija pietiekami daudz laika, lai mēģinātu savas domas pēc iespējas precīzāk formulēt – vai rakstot romānus, vai filosofiskus traktātus. Tāpēc tur daudz kas pateikts daudz precīzāk nekā vēlāk – tajos aptuvenības un izjūtu laikmetos. Ja es mēģinu lasīt kaut ko no mūsdienu literatūras, es skatos: nu labi, kaut kas tur uztamborēts, bet es nesaprotu vērstību, nesaprotu, ko cilvēks gribējis pateikt, kāpēc viņš to ir rakstījis. Gan jau, ka ir kaut kāda jēga. Bet tā ir jēga tik šauram cilvēku lokam, kas to pasauli izjūt tieši tāpat kā rakstītājs, kad ar kaut kādiem mājieniem pietiek. Nezinu, vai tamdēļ ir vērts rakstīt – ja es rakstu vien sev un vēl desmit saviem tuvākajiem draugiem.