Atnācis uz interviju, Toms Treibergs (1985) palūdz ūdeni karstajam gripas dzērienam. Tā nu viņš visu interviju dzer temperatūru placinošu dzērienu, piekozdams smalkmaizīti. Tikai beigās pamanu, ka uz galda viņš ir nolicis skrūvgriezi un grāmatu – Vislavas Šimborskas Apsveiksim skudras. Skrūvgriezis vienkārši esot ļoti noderīgs (piemēram, mandarīnu lobīšanai?), bet grāmatu aizņēmies no kādas meitenes. Arvis Viguls ieteicis izlasīt.
Toms strādā bērnudārzā un LTV raidījumā 100g kultūras, ir pabeidzis teoloģijas fakultāti, nav pabeidzis filoloģijas un audiovizuālo mediju fakultāti (tomēr paspējis noskatīties pusi no visām pasaules filmām) un kopā ar Svenu Kuzminu un Normundu Zālamanu darbina etīžu teātri Nerten. Pateicoties Nerten, apguvis māku par ļoti smieklīgām lietām runāt ar nopietnu ģīmi, tāpēc nekad pavisam droši nevar zināt, vai Toms runā nopietni, vai joko. Toma pirmo grāmatu visi gaidīja sen, jau kopš tā laika, kad, vēl skolā mācīdamies, viņš vienubrīd sāka braukt ne vairs uz folkloras, bet dzejas nometnēm.
Vai tavā dzīvē kaut kas mainījās pēc tam, kad iznāca grāmata?
Jā, jo mani uzaicināja piedalīties Dzejas dienās, tas man bija svarīgi. Bet es nedomāju, ka grāmatas parādīšanās mani uzreiz iecēla kādā citā statusā, es arī pirms tam biju viens no mūsu literārās kopienas dalībniekiem. Grāmata varbūt bija vairāk svarīga ārpus Rīgas, jo, pateicoties grāmatai, mani uzaicināja, piemēram, uz Madonu, uz Ērgļiem, uz Valmieru – ja grāmatas nebūtu, diez vai tas notiktu. Jo mazums, kurš cilvēks raksta, publicējas Satori. Lai gan – arī pirms tam bija sanācis būt skolās, vienreiz arī armijas daļā kopā ar Ievu Akurāteri un Imantu Daksi.
Tu labprāt brauc, patīk tikties ar cilvēkiem?
Krišjānis [Zeļģis] mani vienreiz nosauca par komunikablo komunikabili. Jā, man patīk.
Kad lasi dzejoļus, vai ieej līdzīgā tēlā, kāds esi Nertenā?
Nu, nē. Man ir svarīgi, lai mani neuztver kā kaut ko šausmīgi nopietnu. Mani dzejoļi jau nav tādi šausmīgi saulaini, bet it kā nav arī šausmīgi – tādā kā starpfāzē, tur ir kaut kas no gaismas, kaut kas no tumsas, un tad man ir svarīgi, lai lasot es nevienā no tām kategorijām neaizeju pilnībā – lai ar to, kā es runāju, es dabūtu to viduspunktu. Pēc tam jau cilvēks pats var izvēlēties garastāvokli, kuriem no tiem punktiem viņš labāk grib iet līdzi – tumšajam vai gaišajam.
Vairākus recenzentus "aizķērusi" tava frāze "tik daudz jaunu salauztu cilvēku apkārt". Man šķiet, ka mūsu laika zīme ir apsēstība ar vēlmi būt pieaugušiem, tajā pašā laikā liela daļa cilvēku tā arī nekļūst "pieauguši". Vai jūties nobriedis?
Droši vien vislabāk uz to atbildēt saistībā ar to, ka es strādāju ar bērniem un man ir jābūt pieaugušam. Ja es aiziešu līdzi viņu bērnišķībā, sāksies haoss. Es esmu ar viņiem dažreiz nedaudz aizākstījies, bet to ir šausmīgi grūti pēc tam savākt kopā. Kā teica mana priekšniece Karīna: tu viņu ievedi šajā fāzē, tev jāizved viņš no turienes ārā. Tu vadi bērna attīstību ļoti trauslā sasaistē. Tu nevari visu darīt viņa vietā, tev jāpanāk, lai viņš visu nokārto pats. Jā, Bērnu māja droši vien ir tāds viens apstāklis.
Un ārpus Bērnu mājas?
Nē nu, protams, ir visādi notikumi, kas nāk kā pārbaudījums, un, ja nebūtu nekāda mugurkaula, tu vari kaut ko sabojāt. Pagaidām sabojāts nekas nav, varbūt vienīgi aknas. Kad jāiet caur situācijām, kas sērijveidīgi nostājas priekšā, un izrādās, ka nav nekā, kur atsperties un atbalstīties...
Vai briesmīgās un sarežģītās situācijas noved pie kaut kādas plašākas realitātes arī dzejoļu rakstīšanā?
Noteikti, jā. Reflektēšana par mani pašu vai par dzejoļu tēlu kļūst daudz tiešāka un skaidrāka, bez tādas nedaudz patētiskas un emocionāli sakāpinātas intonācijas, kas varbūt reizēm parādās grāmatā. Tu kļūsti konkrētāks, bet konkrētāks nenozīmē "elementārs" – drīzāk tāds savākts un skaidrs.
Es zinu, ka tu esi ilgu laiku dzīvojis Taurupē, kas tomēr ir tuvāk dabai. Vai izjūti dabu pašu par sevi kā faktoru, kas uzskaņo tevi un atver īpašo redzējumu?
Pilnīgi noteikti. Man ir dzejolis Tilts krājuma beigās – cikls par Lorupes ieleju pie Vidzemes šosejas. Tā pat nav [emociju] projekcija, tās ir tādas nemainīgas un pašpietiekamas lietas, kurām tu ar savu triceklīgo uztveri.. tu saproti, cik tu esi tāds... [pieklauvē pie galda]. Krišjānis [Zeļģis] ļoti labi ar dabu rīkojas, ņemot vērā, ka viņš ir no ļoti īpašas vietas, viņam vecvecāku lauki ir, varētu teikt, Tolkīna zemē. Tāds Henriks Eliass Zēgners atkal ir pilnīgi nost no tā visa. Viņš ir no Jelgavas, rīdzinieks, tāds metropoles pilsonis. Ostups savukārt ir akadēmiķis un intelektuālis, un vēsturnieks, un kolekcionārs; Viguls atrodas vīna pudeles centrā, un viņam atkal ir tā valodas fiška, tas talants gan atdzejot, gan rakstīt pašam. Daba ienāk, pateicoties tavam dzīves gājumam, ja tu esi dabūjis to... Kā Avatarā, kur viņi savienojas ar bizēm un astriem, un tas viss tur spīd – īstenībā jau tā doma ļoti precīza. Mums, protams, nav tādu astru, bet mēs ar to tiekam galā tāpat.
Vai tev ir bailes mežā – vienam pašam?
Man vienreiz mežā bija ļoti bail – tas bija dienā, bērnu nometnē. Bija jāiet cauri piedzīvojumu trasei – ļoti karsta diena, saule, bet mežs bija tāds, ka viss bija diezgan psihi. Vienā brīdī viss ir tik skaidrs, ka ir pārāk skaidrs, un iespējams, ka tu redzi lietas, kuru nemaz nav. Neko konkrētu, bet tu pārvērtē realitāti.
Kāpēc pameti studijas? Saprati, ka specialitāte tevi vienkārši neinteresē? Vai ir kaut kas cits, ko tu gribētu studēt, ko tu neesi varējis dabūt?
Es domāju par teātri. Stājos uz režisoriem, bet mani nepaņēma. Kopā ar Krūmiņu Kārli un Valteru Sīli, šito visu kursu. Es gan zinu arī to iekšieni, ka tur ir ko pārmest, bet tajā pašā laikā tie cilvēki, kas tur ir, ar visu viņu pieredzi tomēr ir ļoti nozīmīgi. Dabūt to viņu pieredzi, pārsūknēt – man šķiet, ka tas man būtu ļoti noderīgi. Es nezinu par ārzemēm, man šķiet, būtu nedaudz par traku, negribu šobrīd atstāt darbu pie 100g kultūras. Tā ka, jā, es domāju par teātri, arī Nertena dēļ, protams. Mūsu jaunais dalībnieks Normunds – viņš ir studējis masu pasākumu režiju – uzreiz var redzēt, kā viņš strādā, kādas ir viņa stiprās puses, un to galīgi nevar salīdzināt ar to, kā tu kā pats urb un īsteno.
Tu daudz zini par teātri, kino un daudz lasi. Vai tas, kas tapis Latvijā, pelna nožēlu? Ir slikti? Vai arī esi bieži juties pārsteigts un sajūsmināts?
Es biju ļoti pārsteigts, piemēram, par Pakalniņas jauno filmu, domāju, ka Norda filma arī man varētu patikt, vēl jānoskatās. Domāju, ir vēl ļoti daudz iemeslu priecāties par to, kas šeit notiek. Vienīgā sāpe sākas tajā brīdī, kad sāc domāt par to procesu vadību – kā viss notiek. Bet cilvēki ir pamanījušies tikt ar to galā. Piemēram, filmu studijas nodarbojas ar reklāmu. Kad kaut kāds kapitāls ir uzkrāts, viņi piesaista Eiropas Savienības atbalsta fondus. Tā daļa, ko vajadzētu nodrošināt no valsts budžeta, tādai studijai vienkārši iet garām tāpēc, ka tur jau ir sabērta čupiņa... Man šķiet, ka tagad jau visiem ir vienalga, kur tā summa atrodas un cik liela, jo visi ir sapratuši, ka jānotiek kaut kam nenormāli sevišķam, lai mainītos attieksme un nākotnes redzējums, kā sakārtot budžetu, lai pašmāju kinoindustriju vispār noturētu. Manuprāt, nav tā, ka naudas nav, vienkārši prioritātes šobrīd ir nedaudz nepareizas.
Vai esi izjutis, ka vajadzība ieguldīt savu laiku un enerģiju naudas pelnīšanā traucē tavai radošajai darbībai?
Nē. Bērnu mājā, piemēram, esmu uzrakstījis diezgan daudz dzejoļu. Kad mazie bērni guļ diendusā un lielie darbojas katrs ar savām lietām, vari atlaisties dīvānā, iedzert tēju un radīt. Bērnu māja ir ļoti iedvesmojoša; protams, tur ir ļoti grūti, reizēm es gāju no turienes projām ar domu, ka rīt nenākšu, jo dzīve ir pārāk īsa, lai sevi liktu tādā gaļas mašīnā. Bet, tā kā es tagad tur esmu tikai divas reizes nedēļā, ir daudz foršāk: es novērtēju to laiku, ko ar viņiem pavadu, un es ceru, ka viņi – tāpat.
Par ko tu rakstīji savu bakalaura darbu LVU Teoloģijas fakultātē?
Rakstīju par Sērena Kirkegora Bailēm un trīsām, par problēmu, kas ir Īzaka upurēšanas stāstā – cilvēciskās ētikas atcelšanu dievišķās pavēles vārdā.
Kā Dievs eksistē dabā?
No dogmatiskā viedokļa viņš eksistē caur vārdu, respektīvi, caur Svētajiem rakstiem un caur Sakramentu, Vakarēdienu.
Vai Sakraments nav tāds kā komunikācijas kanāls?
Tas nevar būt komunikācijas kanāls, ja tu tiešām pieņem Evaņģēlija vēsti par Kristus asinīm. Protams, tu zini, ka vīns ir pirkts Maksimā par divi deviņdesmit vai par latu deviņdesmit, bet tur parādās transcendentālā realitāte, tā ir tieša klātbūtne. Runājot par Bībeli, tagad saistībā ar jauno tulkojumu, protams, pārņem azartiska vēlme ieiet tajā visā vēlreiz. Cilvēki ir centušies, lai tev pēc iespējas vēlāk sagribētos no tā atrauties.
Kā radās pasaule? Dievs radīja Lielo Sprādzienu?
Par ko visiem ir vienprātība – ka sākumā bija Vārds un Vārds bija Dievs, bet īstenībā tas sākums mums nav zināms, kā tas vārds ir kosmoloģiski eksistējis un ko tas īstenībā nozīmē, bet sprādzienam visnotaļ piekrītu. Tikai es nevaru neko absolūti pārliecinoši teikt par Dieva funkciju tajā notikumā.
Vai tev ir sajūta, ka ne jau tu esi tas, kas rada?
Nē, nav, tā nav. Varbūt tā ir, bet es to nejūtu. Tas ir ļoti koncentrēts process, un tā bieži vien notiek, ejot pa ielu, un tad diezgan dīvaini izskatās, ka cilvēks pēkšņi rauj nost somu un sāk rakāties, un pēc tam rakstīt. Citi varbūt varētu pasmieties par tādu stāstu, ka tas ir kaut kā pārjūtīgi vai ka tā ir tāda poza, bet nav jau tā, ka tu atnāc mājās, un tev no septiņiem līdz astoņiem ir dzejas rakstīšana: dzeja pati izdomā, kad pie tevis ierodas. Līdz ar to, kad tas notiek tik ļoti nesaskaņoti ar tavu uzmanību un ļoti pēkšņi, koncentrēšanās ir ļoti intensīva, un tu neļauj nekam novirzīt sevi no domas, bet arī jāzina, kur apstāties. Šajā sakarā man jāsaka paldies [Sergejam] Timofejevam par viņa jauno grāmatu, par viņa dzejoļu nobeigumiem – tas dzejoļa svars gulstas tieši pēdējās divās rindās. Varētu teikt, ka tas ir viss, kāpēc dzejolis vispār eksistē, bet nevajag arī universalizēt. Dažkārt citas daļas var būt nozīmīgas, un noslēgums drīzāk ir nevis kā smagums kā akas grodi, kas visu iesēdina tev prātā, bet kā atvērts fināls – kaut kas, kas tev paver brīvu telpu, un tu domā, ko tu ar šo visu iesāksi, cik ilgi tur paliksi un ko tas tev nozīmē.
Vai tu lasi kaut ko par dzejas teoriju? Vai, lasot citu darbus, piedomā par tehniku?
Jā, protams. Es esmu domājis par pantmēra izmantojumu, bet tam ir jānāk dabīgi. Es arī vienmēr paturu prātā iespēju, ka vienā brīdī dzejoļi pie manis vairs nenāks. Ilgākais periods, kas man ir bijis: kāds pusgads, kad es vispār neko neesmu uzrakstījis. Vai esmu, bet neko tādu, kas man pašam patiktu.
Vai tevi uztrauc doma, ka tu varētu vairs nedzejot?
Agrāk mani tas uztrauca. Man agrāk bija ļoti nozīmīgi tie cilvēki, ar kuriem kopā pantojām, un arī tagad viņi ir ļoti nozīmīgi, bet vairs jau ne dēļ literatūras, bet drīzāk dēļ dzīves kā tādas. Protams, būtu kaut kā žēl. Ja vienkārši notiktu tā, ka viss aizveras, man būtu žēl, ka es to logu nevaru atvērt vēlreiz un varbūt šoreiz vēl daudz plašāk nekā pirmo reizi. Gan jau, ka tā nebūs.