Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Mihails Barišņikovs: Ko vēl es varētu nopirkt – jaunu uzvalku?

No 16. maija muzejā Rīgas birža būs skatāma leģendārā dejotāja Mihaila Barišņikova mākslas kolekcijas izstāde. Piedāvājam amerikāņu kuratores un rakstnieces Dženiferes Tītsas sarunu ar Mihailu Barišņikovu, kas tapusi Parīzē 22. martā speciāli KDi

Līdz 5. jūlijam mākslas muzejā Rīgas birža tiks eksponēts vairāk nekā simt darbu, kurus četrdesmit gados vienā kolekcijā apkopojis Rīgā dzimušais dejotājs Mihails Barišņikovs. Pirmo reizi viņa kolekcijas izstāde notika 2012. gadā Ņujorkas galerijā ABA, 2013. gadā – Puškina muzejā Maskavā. Pēc tam Mihails Barišņikovs uzdāvināja kolekciju paša dibinātajai organizācijai – Ņujorkas Barišņikova Mākslas centram/Baryshnikov Arts Center. Izstādi Rīgā organizē Laikmetīgās mākslas centrs kim?. Ekspozīcija iekļauta Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmā.

Intervijas autore Dženifere Tītsa ir kuratore, rakstniece un lektore. Dzimusi Hjūstonā Teksasā 1978. gadā. Kopš 2009. gada dzīvo Parīzē. Nesen viņa organizēja sēriju trijās daļās Pharmacokinetics of an Element (Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles prototips) Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā. XII Baltijas Starptautiskās mākslas triennālē Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā 2015. gadā viņa būs mēnesi ilgas pasākumu sērijas kuratore; vēlāk projekts ceļos uz Laikmetīgās mākslas galeriju Bunkier Sztuki Krakovā.

Dženifere Tītsa satikās ar Mihailu Barišņikovu 22. martā Parīzē viņa izvēlētajā vietā – uz tilta starp Parīzes Dievmātes katedrāli un Senluī salu.

Labdien, Miša! Kas jūs ir atvedis uz Parīzi un šo tiltu?

Mums pieder neliels dzīvoklis Senluī salā – tas izskaidro tikšanās vietas izvēli. Pirms brauciena uz Parīzi es piedalījos mēģinājumos Milānā – kopā ar Robertu Vilsonu veidoju izrādi Vēstule cilvēkam. Pirms diviem gadiem mēs ar viņu iestudējām Daniila Harmsa Veceni un tagad gatavojam darbu, kura pamatā ir Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. Pirmizrāde notiks jūlijā Spoleto festivālā, pēc tam parādīsim to arī citur pasaulē. Tā nu es ceļoju apkārt pa Eiropu, piemeklēju sev piemērotu darbu, satiekos ar cilvēkiem, apmeklēju izrādes Budapeštā, Nantē, Cīrihē.

Esmu lasījusi, ka jūs aizsākāt savas mākslas kolekcijas veidošanu Parīzē. Kas pamudināja to darīt?

Mani allaž ir fascinējuši attēli, kuri bija atrodami mākslas grāmatās un baleta vēsturē, it īpaši Sergeja Djagiļeva saistība ar Žanu Kokto, Kristiānu Berāru un Pablo Pikaso, un pēkšņi šie darbi kļuva pieejami. Man bija nauda, un tie maksāja tikai dažus simtus dolāru. Es nodomāju: "Protams, ko gan citu? Ko vēl es varētu nopirkt – jaunu uzvalku?" Tā es vienkārši sāku pirkt, un tas aizrauj. Taču es neesmu aktīvs kolekcionārs. Es neesmu viens no tiem trakajiem, kuri iet uz izsolēm. Es necenšos tirgū atrast kādu neparakstītu, bet atpazīstamu darbu. Man nekad nav bijis vēlēšanās izveidot vienotu, sakarīgu kolekciju. Mana kolekcija izveidojās no darbiem, kuri piesaistīja manu uzmanību, un darbiem, ar kuriem man bija personīga saistība. Autoru vidū ir Aleksandrs Benuā, Leons Baksts un Mstislavs Dobužinskis – man ir ārkārtīgi paveicies, jo varēju iegādāties daļiņu vēstures.

Jūs dēvējat sev piederošos darbus par saviem "pārnēsājamiem draugiem". Šķiet, katram no tiem ir sava individuāla dzīve jūsu kolekcijā. Vai jūs varat pastāstīt par savām attiecībām ar ceļošanu un attēlu pārvadāšanu?

Dažkārt, kad es uz vairākiem mēnešiem apmetos uz dzīvi Eiropā, es paņemu sev līdzi kādu mazu Berāra vai Baksta darbu. Vai nelielu Benuā kostīma skici. Kad ir jāīrē dzīvoklis vai nedēļām jādzīvo viesnīcā, šie darbi man ir nepieciešami, jo rada māju sajūtu.

Jūsu kolekcijas atslēgas vārdi ir Aleksandrs Benuā, Pāvels Čeliščevs, Leonora Finī un Natālija Gončarova. Tie ir kolekcijas pamatdarbi. Kā un kad tie nonāca jūsu krājumā?

Es pazinu Čeliščeva vārdu no vēstures, jo viņš strādāja kopā ar Džordžu Balančinu. Viņš veidoja vienu no baleta Apollon musagète noformējuma versijām. Viņa darbi ir ļoti metafiziski, ar lielu abstrakcijas pakāpi. Kopā ar Balančinu viņš darbojās Les Ballets 1933 trupā (baleta kompānija, kuras dalībnieku vidū bija daudz pazīstamu vizuālo mākslinieku un komponistu – red.), un viņš bija labi pazīstams krievs no Linkolna Kiršteina loka. Linkolns Kiršteins bija slavens uzņēmējs un dzejnieks, visvairāk pazīstams kā cilvēks, kuram pateicoties Balančins nonāca ASV. Viņš bija Ņujorkas pilsētas baleta līdzdibinātājs, un patiesībā Amerikas baleta skola bija Balančina un Kiršteina sadarbības rezultāts.

Es izdzirdēju, ka daži Čeliščeva darbi ir pārdošanā, un sazinājos ar kolekcionāru no Ņujorkas. Tie nebija dārgi. Es nekad neesmu pircis lielformāta eļļas gleznas. Nekad neesmu varējis tās atļauties – pat tagad. Visus šos darbus esmu iegādājies par ļoti mazām summām.

Daudzi ir rakstījuši par jūsu kolekciju un kā kustība uzveic laiku. Vai mēs arī šodien "izdejojam savu dzīvi"? Vai jūs uzskatāt, ka kustība uzveic laiku?

Ja nopietni, es biju ārkārtīgi izbrīnīts, ka cilvēki izrāda interesi par kolekciju. Puškina muzeja bijusī direktore Irina Antonova apciemoja mani Mākslas centrā Ņujorkā un stingri teica: "Tūlīt pat novāc visus darbus – šeit taču ir saule! Tu tos sabojāsi!" Pēc tam viņa piebilda: "Lūdzu, izveido no tiem izstādi." Es biju pārsteigts, jo tās bija Riekstkoža skices un mazas Benuā skices, domātas kostīmu māksliniekiem, tie nebija liela mēroga darbi. Djagiļevs dažkārt lūdza tādiem māksliniekiem kā Baksts uzgleznot kaut ko dižu pārdošanai. Kostīmu skiču gadījumā vispirms tika pateikts: "Aizmugurei jābūt tādai, materiālam jābūt šitādam, sandalēm jāizskatās šādi." Atbildīgais mākslinieks uzskicēja dažus zīmējumus, par kuriem var domāt tālāk un kuri palīdz demonstrēt, kā tērps kustēsies. Katram līdzi nāca krāsu gamma. Šīm mazajām skicēm tolaik nebija komerciālas vērtības.

Tas ir pierādījums, ka mēs novērtējam daiļradi laika gaitā, darbu kā procesu vērtību.

Es, protams, to sapratu no paša sākuma. Kolekcijā ir Leonoras Finī darbi, kuri šo domu attēlo. Vai jūs esat pazīstama ar viņas jutekliskajiem sieviešu zīmējumiem? Esmu vairākas reizes saticis Leonoru. Man viņas zīmējumi patīk vairāk nekā eļļas gleznas. Leonora Finī bija interesanta sieviete, ļoti apdāvināta un brīnišķīga zīmētāja – viņas līnija ir satriecoša. Tas bija šeit, Parīzē, pirms daudziem gadiem, mēs kopā pusdienojām, un viņa parakstīja man Sievieti, kas dejo ar aizvērtām acīm – šis darbs tiešām ir kustība. Leonora strādāja arī kopā ar horeogrāfu Rolānu Petī, un viņš par viņu man ir stāstījis. Rolāns Petī ir sadarbojies ar daudziem pazīstamiem māksliniekiem, piemēram, Antoni Klavē. Rolāns atdeva man kostīma skici no Klavē noformētās Karmenas tumšā ceriņkrāsā – tā bija viņa dāvana.

Kolekcijā ir arī viens pieminēšanas vērts Natālijas Gončarovas darbs. Pastāstiet, lūdzu, par to.

To pārdeva kāds finanšu grūtībās iekļuvis cilvēks Krievijā. Skice uz ļoti plāna, caurspīdīga auduma, kas ir līdzīgs linam, taču gandrīz tik plāns kā papiruss. Tas ir ievērojams darbs.

Pašlaik viņa tiek uzskatīta par vienu no dārgākajām māksliniecēm tirgū.

Es zinu, tas ir apbrīnojami. Man viņa ļoti patīk. Patīk viņas abstraktie darbi. Natālijas Gončarovas dzeltenās puķes. Kaut kas figuratīvs, taču novests līdz abstrakcijai. Viņas vīrs arī bija brīnišķīgs mākslinieks – Mihails Larionovs; man ir daži viņa zīmējumi. Vienu es saņēmu dāvanā no horeogrāfa Džeroma Robinsa. Citu es nopirku. Dažus darbus esmu pataupījis ģimenei. Ne visi ir iekļauti šajā kolekcijā, citādi mūsu māja būtu pavisam tukša.

Kā jūsu kolekcija tiks izstādīta Rīgā?

Pirmo reizi tā tika izstādīta Puškina muzejā Maskavā un vēlāk – galerijā ABA Ņujorkā. Šī būs trešā reize. Rīgā es ļāvu kuratoriem pilnīgu rīcības brīvību izvietot kolekciju Rīgas biržā, ļoti vecā un skaistā telpā, pēc viņu pašu gaumes un uzskatiem. Tas ir atkarīgs no viņiem. Kolekcija vairs nepieder man.

Mani ieinteresēja cilvēku kustību skices, kas iekļautas kolekcijā.

Kad ir jāsagatavo daudz kostīmu dejas izrādei, zīmējumi attēlo iespējamo kustību. Tādi ir Benuā un Baksta zīmējumi. Kolekcijā ir arī Jūdžins Bērmens, brīnišķīgs gleznotājs, viņš izstrādājis divus tērpus – vienu Romeo, otru Džuljetai – tie abi ir zīmēti ātrās skicēšanas tehnikā. Mērķis ir parādīt horeogrāfam, kā kostīms kustēsies.

Kolekcijā ir horeogrāfes un dejotājas Trišas Braunas darbs – tā ir skice, bet ne gluži: pasteļkrītiņš ir starp viņas kājas īkšķi un otro pirkstu, un kreisā kāja ir nekustīga, viņa zīmēja ar labo kāju, un tad otrādi. Tādā veidā viņa uzzīmēja visu sēriju. Mēs strādājām kopā, un viņa man atdeva šo zīmējumu. Triša ir mana laba draudzene.

Barišņikova Mākslas centrs svin 10 gadu jubileju, un tā darbība ir panākumiem bagāta. Nesen izlasīju iepriecinošu ziņu – Mersa Kaningema fonds ir piešķīris Barišņikova Mākslas centram 250 000 dolāru. Centrs naudu izmantos, lai nodibinātu Keidža–Kaningema stipendiju, un pārsauks savu lielāko mēģinājumu telpu par Džona Keidža un Mersa Kaningema studiju.

Tā ir skaistākā mēģinājumu telpa mūsu centrā – augšējā stāvā. Tā tiks nosaukta Džona un Mersa vārdā. Ņujorkā nav vietas, kas būtu nosaukta par godu vienam vai otram no abiem māksliniekiem. Ja esat pamanījusi, centrā ir telpas, kas ir nosauktas manu skolotāju un sadarbības partneru, piemēram, horeogrāfa Džeroma Robinsa un Hovarda Gilmana – laba drauga un mecenāta –, vārdos. Mums izdevās savākt aptuveni miljonu ziedojumos, un katru gadu stipendiātiem tiks piešķirti ap 50 000 dolāru. Mēs sniedzam atbalstu māksliniekiem no visas pasaules, izstādot viņu darbus un piedāvājot viņiem telpas radīšanai. Mums ir arī izglītojoša programma, kas iepazīstina jaunatni ar skatuves mākslu.

Vai jūs jutāties Ņujorkai parādā?

Es domāju, ka biju Ņujorkai to parādā. Ņujorka ir bijusi manas mājas 40 gadu, un es jutu, ka man ir kaut kas jāizdara, lai pateiktos pilsētai. Man bija svarīgi uzbūvēt Barišņikova Mākslas centru, jo pilsētā mūsdienās ir mazāk draudzīga vide komerciālā spiediena dēļ. 70. gados, kad es ierados, cilvēki bija spējīgi īrēt pieklājīgu dzīvokli, strādājot par viesmīli, un paralēli piedalīties atlasēs, mākslas klasēs, dejot, dziedāt, iemēģināt spēkus Brodvejā. Tagad tas vairs nav iespējams. Tagad ir jāpelna vismaz daži simti tūkstošu dolāru, lai varētu atļauties pieticīgu stūrīti dzīvošanai. Barišņikova Mākslas centrs piedāvā jauniem māksliniekiem telpu darbam.

Jūs esat arī fotogrāfs. Kā radās un attīstījās jūsu interese par fotomākslu?

Es sāku ar parastu 35 milimetru filmiņu, fotografēju savus bērnus, draugus, ainavas, veidoju tādu kā ceļojuma aprakstu fotogrāfijā. Tad es sāku eksperimentēt ar digitālo tehnoloģiju, sāku fotografēt deju, jebkādu deju, es gribēju notvert ekspresionistisku kustību, līdzīgi kā Ērvings Penns. Es fotografēju, kad vien varu, tikko fotografēju Bastīlijas operā. Man ir vasaras māja Dominikānas Republikā, arī tur es daudz fotografēju. Argentīnā, Brazīlijā, Havaju salās. Jebkāda veida dejas, ielu dejas, dejas teātrī, koncertzālēs un klubos.

Teātrī es parasti fotografēju mēģinājumos, jo izrāžu laikā to darīt ir aizliegts. Fotografēju visu, ko izdodas ieraudzīt: kapueiru, hiphopu, sambu Brazīlijā, tango milongā Buenosairesā, salsu Puntakanā. Tā ir iespēja izvēdināt galvu. Tas nav hobijs, bet gan darbs, kurš man atgādina, kāpēc es mīlu deju.

No angļu valodas tulkojusi Sandra Dunska

Māksla man līdzās

Mihaila Barišņikova kolekcijas izstāde

Mākslas muzeja Rīgas birža Boses zālē un Jūgenda salonā 16.V–5.VII 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja