Georga Barkāna ceļš uz tekstila jomu bija netipisks: viņš iemācījās aust, kad jau bija studējis glezniecību Mākslas akadēmijā (1946–1949), pabeidzis Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti pie Ernesta Štālberga (1945–1952) un sācis strādāt par pasniedzēju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (no 1958. gada). Mākslinieks attīstīja sev raksturīgus kompozīcijas principus, kā arī izkopa piesātinātu un reizē niansētu krāsu paleti. Barkāna attēlotās figūras bija ļoti stilizētas, laukumu kārtojums – abstrakts, atvasināts no ģeometrijas pamatelementiem – kvadrāta, apļa, trijstūra, bieži izmantojot optisku simetriju. Darbu tematika bija piepildīta ar vēsturiskām atsaucēm uz, piemēram, latviešu etnogrāfijas, Rīgas arhitektūras mantojumu un nereti ietiecās mitoloģijas laukā. Meistaru sevišķi fascinēja vienradža tēls – Barkāns pārfrazēja Eiropas tekstilmākslas klasiku, nezināmu autoru radīto 14.–15. gadsimta gobelēnu ciklu, kuru māksliniekam bija iespēja redzēt Francijas Nacionālajā viduslaiku muzejā Klinī (Musée de Cluny).
Georgs Barkāns līdzās Imantam Žūriņam un Martai Staņai lika pamatus mūsdienīgai dizaina pedagoģijas metodikai Latvijā, ilgus gadus pasniedzot kompozīciju Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Daudzi mūsdienās strādājoši latviešu mākslinieki ir viņa spožās personības nevainojamās gaumes savienojumā ar neformālu komunikāciju – iespaidoti.